Kā izdevumā "Liliit" stāsta 70 gadus vecā Martinsone, arī profesionālajā darbībā viņa cietusi no tā, ka ir neparasti izskatīga dāma. "Zinu, ka nepatīku daudzām sievietēm, bet to es nesapratu uzreiz, šī atziņa nāca palēnām. Par mani bieži bija tāds stereotips – skaista, tātad muļķe. Un visdrīzāk nekāda talanta tur nav, tikai seksapīls. Tos labākos vārdus kā profesionāle esmu dzirdējusi no ārzemju režisoriem – zviedriem, kanādiešiem, kuru izrādēs esmu tēlojusi. No vietējiem kritiķiem nekad. Biežāk bija klusums," aktiermeistarības aktīvos gadus tagad atceras aktrise.
Citas sievietes, izrādās, ietekmējušas visu Martinsones mūžu. "Jā, diemžēl jāatzīst, ka skaudība un pat zināma nenovīdība mani vajāja visu mūžu. Nonāca pat tik tālu, ka, lai gan tiku izvirzīta Nopelniem bagātās mākslinieces titulam, tieši sieviešu intrigu dēļ to nesaņēmu. Tas, protams, ir nožēlojami. Bet būtība jau nav tajos titulos un balvās. Zinu, ka joprojām dzīvoju cilvēku atmiņās, emocijās, joprojām saņemu atgriezenisko saiti no skatītājiem, un tas ir nenovērtējami. Tas ir tas galvenais. Kaut kas tāds, ko nevar iedot neviena balva," skaidro Martinsone, kurai šogad apritēs 71. gads.
