Jaunais sportists, kurš Latvijas medijiem intervijas sniedz reti, atklātā sarunā žurnālam IR pastāstījis, ka šogad viņš Jāņus svinējis Rīgā, bet, tā kā nav bijis ugunskura, lēcis baseinā ar drēbēm, kā arī atklājis, ka jau paspējis patusēt.
"Šodien ir nežēlīgas bailes no itin visa. Tāpēc, ka pohas. Kā tas ir? Nav pozitīvu domu. Labāk vispār neko nedomāt. Ja sāc domāt, var sadomāties un sevi sačakarēt. Pēc dienām četrām pāries. Tagad vairs ilgu laiku negribēsies neko tādu. Turnīra laikā tusēšana atkrīt, citādi nākamajā dienā būs smags treniņš. Nākamais brīvais laiks man būs tikai gada beigās, tāpēc tagad uz traumas rēķina sezonas vidū arī atpūšos tā, lai man to vairs negribas darīt," atklāti stāstījis Gulbis.
"Pa klubiem gan daudz neblandos, lielākoties eju pie kāda ciemos. Man jāizmanto brīvais laiks, jo nākamreiz Latvijā būšu novembrī. Esmu normāls jaunietis, gribas izklaidēties! Man dzīve ir interesanta. Uzskatu, ka jebkuram jaunietim jānodarbojas ar sportu, jo īpaši vīriešiem. Tas rūda raksturu," skaidrojis Gulbis.
Tāpat viņš atklājis, ka viņam patīk japāņu rakstnieka Haruki Murakami grāmatas, kā arī pastāstījis, ka lielākoties lasa krieviski, bet pēdējo gadu laikā visnotaļ nopietni aizrāvies ar budisma filozofiju.
"Man no filozofijām vistuvākā ir budisms. Otro gadu mēģinu meditēt visvienkāršākajā veidā - caur elpu. Atslēgties no apkārtējā, lai izjustu sevi. Budisms man palīdzējis sportā, jo varu kontrolēt domas izšķirošos brīžos. Kristietībā svētā trīsvienība ir noteikta un mūžīga, taču budismā viss mainās - pēc tāda principa arī dzīvoju. Šodien ir tā, pēc trim gadiem būs citādi. Iespējams, darīšu pavisam ko citu," budisma nozīmi savā dzīvē skaidrojis Gulbis.
Jaunais sportists nav slēpis arī to, ka viņam ir bail no lidošanas un suņiem, kā arī no zirgiem, kas radušās pēc atgadījuma, kad Gulbis viesnīcā sagrieza rokas, kas radīja baumas par to, ka puisis vēlējies taisīt pašnāvību.
"Pirms diviem gadiem Sanktpēterburgā vakars izvērtās jautrs - diskotēka, ar baltu zirgu braucām uz viesnīcu. Tur gribēju draugiem parādīt, cik interesants esmu. Dejojot uzkritu uz stikla galda, sagriezu roku. Braucām uz slimnīcu. Tur arī bija interesanti - tādam maziņam apsargam ar brillītēm rādu asiņaino roku, bet viņš saka: "Nē, daktera nav, nāciet rīt!" Gandrīz pa purnu sadevu viņam! Beigās sarunājām ārstu, lai sašuj. Un tā pēkšņi parādās ziņas, ka es griežu vēnas," atceras Gulbis.
Šī pieredze arī sportistā nostiprinājusi pārliecību, ka liela daļa Latvijas žurnālistu ir ambiciozi, kompleksaini un neprofesionāli un to vien gaida, kā uzrakstīt kaut ko sliktu par sportistu vai viņa ģimeni. Lai gan lielākoties intervijās sportistam patīkot pajokot, šos jokus žurnālisti mēdz interpretēt pa savam.
"Mani kaitina garlaicīgi jautājumi. Sporta žurnālisti pēc katras spēles prasa, kā es jūtos pēc zaudētā mača, kā pēc uzvarētā. Nu, kā - pēc vinnes ir forši, pēc zaudes - neforši! Kāpēc man jāstāsta tas, ko visi jau redzēja? Teniss ir mana profesija, bet ārpus laukuma es par to pārāk daudz nedomāju. Sports nav visa mana dzīve. (...) Jā, tieši garlaicīgi jautājumi ir tas, kas mani kaitina visvairāk, uz tiem tad arī garlaicīgi atbildu. Sanāk, ka es esmu garlaicīgs. Kad man nav pohu, es īstenībā esmu interesants," smejoties stāstījis Gulbis.