Intervijā izdevumam Вести Сегодня uzņēmējs, kurš šobrīd daļu dzīves pavada Floridā, pastāstījis, ka iejaukties Latvijā notiekošajos politiskajos un ekonomiskajos procesos viņam neesot nekādas vēlēšanās - pametot šo valsti, viņš pats sev teicis: "Viss, Vili! Tas, kas šeit notiek, uz tevi vairs neattiecas."
"Es no malas raugos uz to, kas notiek Latvijā, bet tas manī nekādas emocijas nerada. Tas, visticamāk, ir tādēļ, ka 11 gadus esmu nodzīvojis ārzemēs un šajā laikā esmu iemācījies salīdzināt to, kas tur notiek ekonomikā, politikā un sabiedrībā, ar to, ko es redzu šeit," atklāts bijis Krištopans.
Analizējot atšķirības starp rietumvalstīm un Latviju, uzņēmējs norādījis, ka rietumos jau vairāk nekā 100 gadus ir kapitālisms, bet Latvija vēl arvien ir palikusi kā komunisma mantiniece, un tas traucējot visiem, pašu Krištopanu ieskaitot.
Uz jautājumu, kur palicis Krištopana patriotisms, viņš atzinis, ka tas ir zudis. "Četros parlamentos un piecās valdībās es savu patriotismu esmu sadedzinājis. Mēs politikā gājām romantikas dēļ, kaut kādu augstu ideālu dēļ. Es strādāju kā zirgs, mēs uzrakstījām likumu par dzelzceļu, par ostām, nodibinājām Valsts ieņēmumu dienestu. Lai kāds to būtu atcerējies un pateicis paldies. Tagad man ir vienalga - lai katrs peld, kā pats māk," atturīgs ir bijušais politiķis.
"Zināt, kas mani tracina visvairāk? Tas, ja tu nonāc politikā, tevi automātiski met vienā katlā ar pārējiem un noraksta kā zagli un blēdi. Taisnība bija Čērčilam, kurš teica, ka politikā cilvēks ienāk ar spīdošu nākotni, bet no tās aiziet ar šausmīgu pagātni. Visiem tā ir bijis. Es nezinu nevienu politiķi, kurš no politikas būtu aizgājis ar spīdošu pagātni."
Daudzi latviešu vēl aizvien uz Krištopanu tur ļaunu prātu par savulaik izteikto apgalvojumu, ka Latvija ir "muļķu zeme". "Es mēdzu jokot, ka tad, kad es to pateicu, es Latvijai uzliku lāstu. Un tagad es nezinu, kas man ir jāpasaka, lai šo lāstu valstij noņemtu," smējies ekspremjers.
Uz jautājumu, kā viņš tagad vērtē Latviju, Krištopans bijis izvairīgs, bet ļāvis saprast, ka savas domas par Latviju nav mainījis: "Es vēl neesmu izdomājis, ko teikt. Lai gan ir pagājusi daudzi gadi. Bet kā lai tagad nesaka to pašu, ja redzu, ka valsti pamet simtiem tūkstošu cilvēku? Acīmredzot viņi domā tieši tāpat.
(..) Kas mums ir? Nekā. Klimats ir atbaidošs, un tas nav mazsvarīgi. Tādēļ arī es ziemā nedzīvoju Latvijā - man galīgi nepatīk mūsu klimats, ziemā saules gandrīz nav, apkārt viss depresīvs."
Arī Latvijas nākotni Krištopans ieskicējis visnotaļ drūmos toņos: "Es domāju, ka pēc 100 gadiem Latvijā iedzīvotāju būs mazāk par miljonu - mums ir pārāk niecīgs genofonds, kas gadiem ilgi ir mazinājies, un atjaunot to vairs nav iespējams. Ir jāsamierinās ar to, ka latviešu Latvijā būs mazāk, bet viņu vietu ieņems imigranti no Krievijas ziemeļiem, kuri nebaidās no mūsu klimata. Musulmaņi uz šejieni nebrauks - viņi šeit nosals," ir pārliecināts Krištopans.