Sabiedrībā pazīstami cilvēki savstarpējās attiecības – konfliktus un citus negludumus – dažkārt izvēlas skaidrot publiski, un šonedēļ viņu pulciņam pievienojušies arī modes mākslinieks Dāvids un modes žurnāliste Maija Silova.
Nedēļas sākumā izdevumā Kas Jauns bija publicēta intervija ar Dāvidu, kurā viņš Maijai veltīja skarbus vārdus, kritizējot viņu gan kā šova Dejo ar zvaigzni vadītāju, gan žurnālisti, kura karjeras laikā nav mainījusies un intervijās klāsta "sagrābstītas gudrības".
"Manās acīs Maijas intelektu raksturo rindas, ko manīju viņas dzejas krājumā un kas skan aptuveni šādi - Mēness ar Sauli, divas zvaigznes satikās... tad labāk nerunāt vispār," šis ir tikai viens no Maijai veltītajiem raksturojumiem Dāvida intervijā.
Zaļajā ceturtdienā Maija Dāvidam atbildējusi, savā Facebook profilā publiskojot pārdomas par pašu modes mākslinieku un atklājot - kādas reiz nenotikušas intervijas un, iespējams, profesionālās sāncensības dēļ modes mākslinieks viņai draudējis ar morālu izrēķināšanos.
Tiesa, garajā ierakstā netiek norādīts, ka stāsts ir par Dāvidu, bet gan vairāki pieminētie fakti, gan tas, ka Maija stāsta galveno varoni savulaik dēvējusi par "zelta puisēnu", to apstiprina - nevienam citam no pašmāju dizaineriem viņa šādu apzīmējumu nekad nav veltījusi.
"Kā mēs esam "nodzīvojušies" līdz tam, ka vīrietis draud sievietei ar morālu izrēķināšanos, kā ruporu izmantojot vienu no dzeltenās preses žurnāliem? Jūs, mani draugi, jautāsiet, kāds ir iemesls šādai rīcībai? Daži, esmu pārliecināta, pat centīsies attaisnot vai vēl jutīs līdzi šim vīrietim. Bet es minēšu tikai dažus iemeslus, kuri šim subjektam, acīmredzami, ir likušies pietiekami argumentēti savai rīcībai.
Kad vadīju raidījumu Defilē un vairākus citus modes raidījumus, vienmēr esmu viņu atbalstījusi tāpat kā pārējos mūsu Latvijas modes māksliniekus. Nenovērsos no viņa arī tad, kad viņa aktualitāte kā dizainerim strauji kritās. Laikam šodien viņš nespēj piedod, ka es to zinu. Arī lielākās modes platformas pasākums Rīgas modes nedēļa jau sen ir pārtraucis ar viņu sadarbību.
Tālāk sekoja TV projekts Hello, Jūrmala, kas toreiz tika raidīts kanālā TV5, kur Viņš centās izmēģināt savus spēkus kā TV vadītājs- nesanāca. Toreiz darbu piedāvāja man, kas nav nekas pārsteidzošs, jo tā ir mana profesija. Bet vai tad tas varētu kļūt par iemeslu, ka vīrietis gribētu morāli izrēķināties ar sievieti? Un lepni par to paziņot viņai? To mana apziņa nespēj un negrib pieņemt.
Gāja laiks, mūsu ceļi diemžēl,atkal krustojās. Un atkal - projektos Новая Я un Ievas pārvērtības viņam netika atrasta vieta. Par manu partneri raidījumos kļuva lieliskais Aleksandrs Pavlovs. Un tas viss būtu tikai normāli, jo ne visos dzīves konkursos mēs uzvaram.
Stāsts nav par to. Stāsts ir par to, ka cilvēks ar visai zemu kultūras līmeni un nestabilu, neprognozējamu psihi nav īsti gaidīts profesionālās komandās, kur ilgu laiku ir jāpavada kopā darba laukumā. Nav vēlmes, lai kāds darbā nes morālu netīrību, rupjību, skandālus, insinuācijas un provokācijas. Cilvēki ir pārāk noslogoti, lai spēlētos.
Un tagad uzmanību - jau drīz būs priekškars, izrādes beigas.
Viens no izdevumiem mani aicināja uz interviju, gala rezultātā atradu laiku, jo tas visnotaļ nav manu prioritāšu augšgalā. Gāju uz standartinterviju - atnācu. Neizprotamu iemeslu dēļ, lepni nogūlies dīvānā - Viņš, kurš nevar piecelt savu piekto punktu, kad telpā ienāk sieviete. Bet kur nu tādus smalkumus gaidīt.
Es atteicos piedalīties "projektā-provokācija" kaķis maisā. Man tas nav vajadzīgs. Ja es piekrītu intervijai, es piekrītu sarunai ar konkrētu žurnālistu, jā, man ir šādas tiesības. Jo kā gan es varu runāt ar cilvēku, kurš neaicināts ierodas mani "intervēt" .Viņš nav ne žurnālists, ne personīgi ir ar mani sazinājies.
Nezinu, kādēļ es vēl mierīgi atbildēju, ka, ja viņš pats mani aicinātu, tad es varbūt arī piekristu sarunai. Un tā kādu brīdi sēdējām - mēs trijatā vēl ar žurnālisti, kura mani uzrunāja intervijai, un fotogrāfs. Kad mēs "atsveicinājāmies", pareizāk sakot, kad Viņš sāka kliegt un solīt, ka vēl atriebsies, jo viņam ir fotogrāfijas, kā mēs sēžam kopā un ka viņam nekas netraucēs pazemot mani, cik vien viņa sirds kāro, melot un aizskart, ka maz neliksies, izdomāt safabricētas intervijas, it kā es to esmu teikusi. Cik sirsnīgi.
Es skatījos uz Viņu plaši atvērtām acīm un es nevarēju noticēt, ka tas tiešām ir Viņš. Tādus cilvēka eksemplārus esmu redzējusi tikai kriminālhroniku raidījumos, un pat tur ir daudz inteliģentāki pārstāvji!
Mulsina arī fakts, ka kāds preses izdevums grib kalpot kāda cilvēka privātajām interesēm. Un tā man radās daži secinājumi. Nr. 1 - man bija 100% taisnība, ka nesniedzu interviju cilvēkam, kurš šobrīd tik ļoti grib atgriezties apritē un to viņš var izdarīt vienīgi ar skandālu palīdzību.
Nr. 2 secinājums/ jautājums - kā mūsu sabiedrība ir nonākusi līdz tam, ka klusējot pieņemam savā apritē cilvēkus, kuri patiesībā mūs ienīst, nerada neko labu, tikai negācijas un lētus skandālus. Kuluāros noniecinot sava aroda brāļus, kuri ir sasnieguši vairāk nekā viņš (es runāju par mūsu modes māklsiniekiem). Krieviem ir lielisks šādu cilvēku apzīmējums- ,,нерукопожатный".
Cilvēks, kuru kādreiz esmu intervējusi un saucu par Zelta puisēnu, vienmēr aizstāvējusi, kad kāds metās saukt viņa kolekcijas par second hand atražojumiem, tagad draud man ar morālu izrēķināšanos, pauž klajus melus gan par mani kā cilvēku, gan kā savas profesijas pārstāvi. Dažkārt dzīvei ir ļoti laba humora izjūta. Tikai man Viņu ir jāapbēdina, pārfrāzējot Bulgakova Meistars un Margarita romāna slaveno izteikumu - mans CV nedeg," pārdomās dalījusies Silova.
