Bergmans ir režisors tādām filmām kā "Septītais zīmogs" (1957), "Zemeņu lauks" (1957) un "Fanija un Aleksandrs" (1982), kas ieguvusi četrus Amerikas kinoakaēmijas apbalvojumus "Oskars", tostarp kā labākā ārzemju filma. Savukārt dāņu kinorežisora Billes Augusta radītā autobiogrāfiskā sāga "Labā griba", kurai Bergmans sarakstīja scenāriju, 1992.gadā saņēma Kannu kinofestivāla galveno balvu - Zelta palmas zaru.
Bergmans tiek uzskatīts par vienu no ievērojamākajiem pagājušā gadsimta 50. un 60.gadu kinorežisoriem līdzās tādām personībām kā Federiko Fellīni, Luiss Bunjuels un Žans Liks Godārs. Savu pirmo filmu "Krīze" režisors uzņēma 1945.gadā, bet starptautisku atzinību viņš guva tikai pēc 11 gadiem, kad Kannu kinofestivālā tika demonstrēta viņa režisētā "Vasaras nakts smaidi".
Ernsts Ingmars Bergmans piedzima Upsalas pilsētā uz ziemeļiem no Stokholmas 1918.gada 14.jūlijā un bija otrais bērns garīdznieka trīsbērnu ģimenē. Bergmana bērnību būtiski ietekmēja stingrā audzināšana, kas nereti tika atspoguļota viņa darbos.
Bergmana filmās aktualizēto problēmu nopietnība nereti mazinājusi plašas publikas interesi par viņa daiļradi, un dzimtenē režisoru pat vaino par to, ka viņš pārāk uzskatāmi attēlo Zviedriju kā neirotisku cilvēku un īpatņu zemi. Daudzi psihoterapeiti turklāt ir atzinuši, ka viņu pacientu veselības problēmas saasinoties pēc Bergmana filmu noskatīšanās.
Savās filmās kinorežisors īpašu uzmanību pievērsa mīlestībai, cilvēka vientulībai, iekšējām ciešanām un attiecībām ar Dievu. Bergmana daiļradē daudz vietas veltīts sievietes dvēseles pārdzīvojumiem, un tas tiek skaidrots ar viņa neprātīgo pieķeršanos savai mātei.