"Esmu bijis starp budistiem, hinduistiem, krišnaītiem, kristiešiem - cilvēkiem, kuri uzskata, ka viņi ir garīgi un izvēlējušies savu garīguma ceļu. Iepazinos, protams, arī ar islāmu. Izvēlēties man bija ļoti grūti. Biju apstājies pie divām durvīm - budisma un islāma.
Kaut arī biju tuvāk budismam, sapratu, ka šī mācība nav lemta katram. Kas sastapos ar budistiem un musulmaņiem, iepazinu viņu dzīves pieredzi un praksi, pievērsos islāmam. Kaut arī islāms tad mani ļoti, ļoti biedēja," žurnālam Kas Jauns par ceļu pie reliģijas stāstījis Klimovičs, kurš pats sevi dēvē par muslimu.
Pievēršoties islāmam, viņu biedējis gan fakts, ka šī reliģija noteica, ka jāmaina visa dzīve, gan noraidošā sabiedrības attieksme, jo Latvijas sabiedrību islāms biedē.
"Latvijā daudz vieglāk pieņemtu, ja es pateiktu, ka esmu nomainījis orientāciju, kļuvis par "zilo". Daudzi teiktu - forši, par mani rakstītu žurnālos, meitenes joprojām miegtu ar aci. Bet, ja es pasaku, ka ticībā esmu kļuvis muslims, daudzi no manis novēršas," novērojis vīrietis.
Klimovičs uzskata, ka islāms cilvēkus biedējot ne terorisma dēļ, bet šīs reliģijas vērtību dēļ - ja Latvija kļūtu par islāma valsti, tiktu slēgti lombardi, krogi, kazino, veikali, bankas, meitenēm būtu jāģērbjas slēgtos tērpos un darbs būtu tikai vīriešiem.
"Islāms ir tendēts uz morāles normām. Bet Rietumu pasaule ir ļoti amorāla. (..) Mēs tik ļoti dzīvojam savās amorālajās kaislībās, ka mūs biedē tas, kas nāk ar augstajām morāles prasībām," prātojis Roberts, kurš savulaik piekopa visnotaļ bohēmisku dzīvesveidu.
"Tas, ka dzīvē pasmēlu no katra šī trauka - atkarībām, kaisles -, mani noveda pie paģirām. Paģiru sāpēs bija tik dziļas, ka sāku meklēt zāles. Un tā es nonācu līdz islāmam," žurnālam Kas Jauns skaidrojis Klimovičs.
