"Latvijā ir tikai divas pazīstamas personas, kuras ir atklātas par savu alternatīvo seksualitāti – es un ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs," ironizē žurnālists Kārlis Streips. Kad viņš deviņdesmito gadu sākumā atbrauca no Amerikas, Streips līdzi atveda arī savu brīvību – būt atklātam gejam. Pagājuši 30 gadi, bet joprojām daudzi Latvijā populāri cilvēki turpina, kā tautā saka, sēdēt skapī. Psihoterapeits Dainis Balodis ķecerīgi min, ka varbūt slēptie geji pat gūst baudu no dubultās dzīves.
"Visos 32 gados, kopš Latvija ir atjaunojusi savu neatkarību, nekad no skapja nav iznācis neviens aktieris vai aktrise, neviens mūziķis, neviens sportists. Tā kā viņi ir aizgājuši mūžībā, varu pateikt, ka geji bija teātra kritiķis Normunds Naumanis un aktieris Andrejs Žagars, bet publiski viņi par to nerunāja nekad. Reiz gadījās iespēja viņiem par to pajautāt, un abi divi atbildēja: jo mamma nezina. Bet mammas nemēdz būt tik stulbas! Ja tev ir 50 gadu un nekad neesi redzēts kopā ar sievieti, pat ne īpaši atjautīga mamma droši vien kaut ko būs sapratusi," saka Streips.
Dievs vien zina, kāda būtu Naumaņa un Žagara dzīve, ja viņi nebūtu slēpušies. Visticamāk, krietni brīvestīgāka un tādā ziņā vieglāka. Vienlaikus viņu eksistenci dzīves laikā pavadīja sabiedrības "aizdomas" – visbiežāk ļaudis virtuvēs mēļo. Sak, viņš taču ir gejs!? Nekādu reālu apliecinājumu nav, taču uzskats un viedoklis tautā klejo. Tādas runas ir arī par vairākiem pašmāju popmūzikā zināmiem māksliniekiem – viņi bauda publikas atzinību, ir elki bērniem un šķiet iekārojami sievietēm. "Delfi" uzrunāja vairākus dziedātājus, piedāvājot kaut vai anonīmi iznākt no skapja vai izskaidrot savu vēlmi sēdēt skapī,
