"Pamazītiņām man kļūst labāk un labāk, kārpos ārā no tās dziļās bedres, kurā biju iekritis. Bet cik ilgs laiks paies, kamēr izlīdīšu, nezina neviens. Tikai Dievs, tas kungs. Katrs pie viņa nonāk pa citu ceļu, vienam tas ir īsāks, citiem garāks. Un man ir jāsaprot, kāpēc es esmu šeit, ja faktiski jau biju miris," intervijā laikrakstam SestDiena stāstījis Mednis.
Mūziķis ar grūtībām kustina paralīzes skarto roku, apmeklē adatu terapiju, pie viņa uz mājām nāk fizioterapeits. Pirms pusotra mēneša Mednis ir piecēlies kājās no ratiņkrēsla.
"Dziedāt gan nav spēka. Ārsti ļauj, nekādu aizliegumu nav, bet, lai padziedātu, vajag spēku. Kakls arī bišķi ierūsējis. Bet es domāju, ka tas viss atgriezīsies, tikai jāpaciešas," stāsta Mednis.
Par insulta iemeslu mūziķis uzskata nevērīgu attieksmi par savu veselību, jo īpaši laikā, kad valstī sākās krīze un līdz ar to arī grūti laika viņa atklātajam džeza klubam Ģertrūdes ielā Rīgā.
"Trīs gadu laikā pazaudēju milzīgu naudu, laiku un veselību. Materiālās vērtības nav tik svarīgas, galvenais, ka šajā stresā zaudēju veselību," pagātnē atskatās Mednis. Viņa ieķīlāto privātmāju Mārupē nācies atdot bankai, tāpēc tagad mūziķis ar ģimeni dzīvo īrētā dzīvoklī Stabu ielā un bankai parādā ir joprojām.
"Atceros, ka trīs nedēļas atrados starp dzīvi un nāvi. Te vienā krastā, te otrā. Tas bija briesmīgi. Visu laiku lēkāju no dzīves nāvē un atpakaļ. Nekur virs ķermeņa nelidinājos, kā mēdz stāstīt.. Tikai lēkāju. Vienu sekundi miris, otru - dzīvs," pārdzīvoto atceras Mednis, kurš, pat būdams komā, filtrējis apkārt notiekošo, ko pats nav varējis ietekmēt.
"Visiem draugiem saku - štrunts par projektiem, darbiem, nekur viņi nepaliks! Sekojiet savai veselībai!" pēc pārdzīvotā savus draugus brīdina Mednis un sola, ka savā jubilejas koncertā vismaz vienu dziesmu centīsies nodziedāt paša spēkiem.