"Man gan šķiet, ka Latvija iet uz grunti. Tas, protams, skan šausmīgi ciniski, bet man ir čujs, ka latvieši izmirs. Taču tas nav nekas slikts. Dabisks process, no kura nevar izvairīties - ja tautai nav dzīvotgribas, tas notiek. Un zemapziņā tā ir pašu latviešu vēlme," intervijā žurnālam SestDiena stāsta Bindemanis.
Pats viņš gan kā latvietis nejūtoties - asinīs esot tāds sajaukums, ka latvietība tajā jūtama vismazāk. "Tāpēc es nepārdzīvoju par nāciju saplūšanu, izzušanu, rašanos. Tad es varētu pārdzīvot arī par izmirušajiem dinozauriem. Mēs vienkārši attīstāmies," uzskata Kaspars.
Šobrīd viņš atrodas Rīgā un ieraksta savu pirmo studijas albumu, taču Latvijas galvaspilsēta viņam nepatīk - neviens nenākot uz viņa koncertiem. "Kad atrodos Rīgā, man ir sajūta, ka dzīvoju mirušo pilsētā. Nesaprotu, kas te notiek. Jaunas vēsmas nevienam nav vajadzīgas, visi ir pārņemti ar sūrošanos par grūto ikdienu," novērojis Bindemanis.
Viņš iestājas par pasaules revolūciju, kad vienā jaukā dienā cilvēki paliktu mājās un neietu uz darbu - ignorētu to kārtību, kādā dzīvojam. Kamēr tas nav noticis, Bindemanis nevēlas kļūt par tēvu.
"Man nav bērnu tikai viena iemesla dēļ - es nevaru tos laist pasaulē līdz brīdim, kamēr pasaule nav ieņēmusi puslīdz normālu agregātstāvokli! Man nav vēlēšanās sēdēt uz strjoma - ja sūtīšu savus bērnus skolā, vai viņi tur nekļūs par pilnīgiem idiotiem!?
Jo šajā laikmetā nosargāt bērnus no drausmīgās dezinformācijas gūzmas visapkārt... Kāda mārrutka pēc man būtu jātērē savs laiks, lai sargātu bērnus no lietām, no kurām viņi nebūtu jāsargā," SestDienai jautā Bindemanis.