Iepazinies ar populārā dīdžeja Toma Grēviņa viedokli par savu grāmatu, mūziķis Andris Kivičs (attēlā) sazinājās ar Mango, lai ieviestu skaidrību par to, kas tad īsti atrodams viņa autobiogrāfijā, un dotu Grēviņam padomus grāmatas lasīšanā.
"Uzskatu Grēviņu par intelektuālu čali ar labu gaumi mūzikā, tāpēc esmu pārsteigts par to, ka viss, ko viņš teicis par manu grāmatu, ir pilnīgi meli, un uz meliem jāatbild. Mana grāmata var patikt un var nepatikt, bet Grēviņa izteikumi par to ir pilnībā maldinoši," ar izklaides portāla Mango starpniecību grāmatas potenciālos lasītājus informē mūziķis.
Z-Scars ir rets gadījums Latvijai
Viņu pārsteidz fakts, ka dīdžejs kopā ar mūzikas kritiķi Uldi Rudaku viņa grāmatu nodēvējis par stāstu par dzelteno presi. Kivičs aprēķinājis, ka dzeltenās preses tēmai viņš savā daiļdarbā veltījis ne vairāk kā 40 lapas, kamēr par mūziku, kuru Grēviņš neuzskata par pietiekami aprakstītu, ir vismaz divreiz vairāk teksta.
"Grāmatā ir 22 nodaļas, kurās līdz ar citām tēmām ir smalki aprakstīts arī tas, kā mēs ar Z - Scars no pilnīgas nulles izsitāmies līdz pat uzvarai Muzikālajā bankā. Tas ir rets gadījums Latvijai - grupa, kas sāk no pilnīgas apakšas un lēnām kāpj uz augšu, izejot visus posmus.
Kā Grēviņš var teikt to, ka grāmatā jaunie mūziķi nesaņems atbildes par to, kā rakstīt mūziku un veidot karjeru - tur ir visas atbildes!" dīdžejam oponē grāmatas autors. Arī jaunie Okartes skatuves talanti jau novērtējuši Kiviča grāmatu kā noderīgu informācijas avotu par karjeras veidošanu mūzikā.
Tā kā Grēviņš sūdzējies par to, ka grāmatu lasot nav atradis pietiekami daudz informācijas par lietām, kas saistītas ar mūziku, Kivičs dod viņam padomu palasīt autobiogrāfiju no 39. līdz 93. lapai.
"Tur atklātas manas muzikālās ietekmes, pastāstīts viss no sākuma - kā es paņēmu ģitāru, sāku muzicēt, kā izdomāju, ka man būs grupa, kā mēs piedzīvojām kāpumus un kritumus, kā izsitāmies. Tur ir viss.
Grēviņš apgalvo, ka pēc 30 gadiem šī grāmata radīs dīvainu izpratni par mūsdienu mūziku, bet, manuprāt, tieši pēc gadiem būs interesanti to palasīt, jo šī ir pirmā grāmata, kurā aprakstīts, kā latviešu grupai izsisties. Rudaka Rokupāciju un manu grāmatu nevar salīdzināt - Rokupācija ir laba, bet tajā ir stāsts par daudziem nemaz nezināmām pagrīdes grupām, kamēr mana grāmata atspoguļo dažādas manas dzīves norises, kā to jau norāda nosaukums Mana privātā dzīve, tostarp, manu ceļu mūzikā," analizē Kivičs.
Grēviņš ņēmis ļaunā izteikumus par hipsteriem
Kivičs spriež, ka Grēviņš, iespējams, par viņa grāmatu izteicies ne visai pozitīvi tā iemesla dēļ, ka mūziķis savā daiļdarbā atļāvies pateikt šo to asāku arī par hipsteriem, bet Grēviņš kā šīs kultūras pārstāvis acīmredzot apvainojies.
"Patiesībā tieši hipsteri ir īpaši šabloniski domājoši cilvēki, bet visatvērtākie un vislielākie brīvdomātāji ir šlāgeru un kantrī mūzikas izpildītāji. Bet hispsteru domāšana ir izteikti šaura - piemēram, klubā Piens tevi nelaistu iekšā bez sarūsējuša divriteņa un melnām brillēm.
Tā kā hipsteru kultūrā viens no pamatelementiem ir grāmatu lasīšana, iesaku Grēviņam palasīt manu grāmatu rūpīgāk - tad viņš atradīs tajā visu, ko iepriekš nebija pamanījis," iesaka mūziķis un grāmatas autors.
Tomēr Kivičs netur ļaunu prātu uz Grēviņu un apziņu, ka grāmata tiešām izdevusies, viņam dod daudzās lasītāju pozitīvās atsauksmes.
"Man lielākais kompilments ir tas, ka grāmata labi lasās un ka lasītāji manu stāstu var salīdzināt paši ar savu dzīvi," priecājas Kivičs, kurš labas atsauksmes dzirdējis arī no Olgas Rajeckas, Aigara Grāvera un LTV cilvēkiem, bet kādu meiteni Kiviča pieredze tik ļoti uzrunājusi, ka viņa mūziķim atsūtījusi izjustu pārdomu stāstu par grāmatu piecu lapu garumā.