Foto: DELFI
Latviešu estrādes mākslinieks Viktors Lapčenoks (attēlā pa kreisi) uz skatuves aizvadījis jau 46 gadus. Kaut gan pieredzējušā dziedātāja aktīvā koncertdarbība ir kļuvusi rāmāka, viņš joprojām turpina sekot līdzi jauno dziedātāju gaitām un Latvijas mūzikas aktualitātēm kopumā.

"Dabiski, ka man arī no sākuma bija tā, ka kaut kas neskanēja. Klausījos savas balss ierakstu un domāju – kaut kā savādāk vajadzēja iedziedāt," sarunā ar "Delfi Izklaidi" savas dziedātāja karjeras pirmsākumus atminas Lapčenoks, kurš 16. janvārī atzīmēja savu 70. dzimšanas dienu.

Arī viņš ir izdzīvojis posmu, kad regulāri par sevi atgādinājis pieredzes trūkums.

"Man vajadzēja visu iemācīties pašam. Pieredzes nebija pilnīgi nekādas. Bet, protams, man bija ļoti labi kolēģi un palīgi – Noriņa (Nora Bumbiere) un Raimonds Pauls ar savām dziesmām."

Lapčenoks uzsver, ka, viņaprāt, ļoti liela nozīme ir dziesmas tekstam un solista prasmei to pienācīgi "iznest uz skatuves".

"Brīžiem skatos un jūtu, ka dziedātājs mēģina iznest dziesmu ar labu tekstu, bet tur kaut kā tā... Un otra lieta, ja teksts ir švaks, tad dziedātājs tur var darīt ko vien grib, bet būs ļoti grūti. Dziesmas teksts, stāsts ir ļoti svarīgs."

Lapčenoks ir pavērojis arī ārzemju mūzikas tirgu un secina, ka daudz kur dziesmas tekstam netiek pievērsta pietiekami liela uzmanība un nereti dziesmas stāsts ir "bez satura". Viņš iesaka akli neskatīties uz citu piemēru, bet vairāk domāt pašiem.

Atminoties savu muzikālo sadarbību ar Raimondu Paulu, Lapčenoks uzteic komponista prasmi sajust "kolosālus tekstu autorus", kuru sarakstītās vārsmas viņš varējis no sirds izdziedāt un izdzīvot uz skatuves.

"Mums ir ļoti daudz komponisti Latvijā, arī jaunie pamazām nāk klāt. Tiesa, palēnām gan viņi nāk. Būtu varējuši nākt drusciņ ātrāk, jo vecā gvarde jau vairs neraksta. Raimonds arī vairs nav tik ražīgs – tomēr gadi liek par sevi manīt," secina Lapčenoks un piebilst, ka, iespējams, pietrūkst jauno dziedātāju, ar kuriem Pauls varētu sadarboties.

"Raimondam ir ļoti svarīgi tas, ar kādiem solistiem viņš strādā. Tad, kad viņš savā paspārnē paņem kādu jaunu un interesantu solistu, viņam pašam arī kaut jauns dzīvē parādās. Redziet, viņš katru gadu mainīja, mainīja solistus, bet viņš jau jūt – kaut kas nav. Un sāk strādāt ar citu solistu. Tas ir saprotams, jo, ja to dziesmu neiznes, kāda tad jēga to rakstīt?" analizē estrādes mākslinieks.

Lapčenoks uzskata, ka to, kā dziedātājs "iznes" dziesmu, ļoti ietekmē arī pavadījums jeb pārējo mūziķu sastāvs, kuri palīdz izveidot dziesmas kopējo skanējumu.

Lai gan varētu šķist, ka pieredzes bagātais dziedātājs par lampu drudzi uz skatuves ir aizmirsis, viņš apgalvo, ka joprojām pirms uzstāšanās mēdz uztraukties.

"Reiz, kad biju jau ilgus gadus nodziedājis, mana mammīte, kura tagad jau viņsaulē, man pārsteigta prasīja – tu uztraucies? Tu taču tik daudzus gadus dziedi, bet tomēr uztraucies? Dabīgi, ka man ir uztraukums. Tādam vairāk vai mazāk ir jābūt. Kādu laiku atpakaļ vienā sarunu raidījumā ļoti slavens krievu dziedātājs pateica – ja tev, ejot uz skatuves, nav uztraukums, tad tev tur darīt nav ko. Tam es pilnībā piekrītu."

Jaunajiem latviešu estrādes censoņiem Lapčenoks iesaka katram meklēt savu "seju" un balsi.

"Tagad, kad ieslēdz radio, nevar saprast, kas dzied. Agrāk uzreiz momentā varēja pateikt, vai tā ir Nora, Margarita, Siksna vai Lapčenoks. Katram bija sava balss, sava pieeja un redzējums, kā to dziesmu iznest. Un to uzreiz visi sajuta. Ja dziesma tiek tikai atdziedāta, tad nelīdzēs ne dziesmas vārdi, ne melodija. Tas ir tāpat, kā nolikt priekšā dzejoļu grāmatu un nolasīt tekstu – bez jūtām, pārdzīvojumiem un dvēseles," "Delfi Izklaidei" savu pārliecību pauž Lapčenoks.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!