Kā atzīst pati jaunā sieviete sarunā ar priesteri, visu piedzīvoto šausmu rezultātā viņa ir izveidojusi ap sevi tādu kā cietoksni – noslēgusies no ārpasaules, nespējīga runāt par saviem pārdzīvojumiem, un, kas pats skumjākais, arī pieņemt un iemīlēt pati sevi.
Visas negatīvās emocijas, aizdomīgums pret ārpasauli krājas un krājas, līdz izsprāgst uz āru agresijas lēkmēs, kā tas ir jau paspējis notikt arī "Ērkšķu" projektā.
"Vienīgais cilvēks, kurš patiesi spēj tevi mīlēt, esi tu pati. Mēs nevaram izmainīt nedz pagātni, nedz savus vecākus, viņi ir tādi, kādi ir. Taču nemitīga viņu analizēšana nepalīdzēs, tā neļaus uzsākt savu jauno, savādāko dzīvi. Ja tu beidzot ieraudzīsi sevī to skaisto cilvēku, kāds tur neapšaubāmi ir, dzīvē viss pamazām sakārtosies," uz jauniem izaicinājumiem Mariju skubina Mediņš.
