Pēc katras "Oskaru" pasniegšanas ceremonijas daudz tiek spriests par to, kurš statueti saņēmis pelnīti, bet kuram vienkārši paveicies. Neilgi pirms kārtējās labāko filmu un aktieru apbalvošanas britu žurnāls Empire apkopojis sarakstu ar desmit nepelnītākajiem "Oskariem" šīs balvas vēsturē.
1977. gada labākā filma: Rokijs nevis Televīzijas tīkls
Akadēmiķus togad vairāk uzrunāja "stāsts par pelnrušķīti bokseru cimdos", nevis atmaskojoša filma par to, ka "nav nekādas Amerikas, nav nekādas demokrātijas, ir tikai korporācijas". Tiesa, viņus grūti nosodīt, jo tajā pašā gadā uz labākās filmas nosaukumu pretendēja arī Skorsēzes Taksists. Turklāt Televīzijas tīkls saņēma rekordlielu skaitu statuešu aktieru nominācijās, līdz ar to nedaudz nomierinot filmas producentus.
1981. gada labākais režisors: Roberts Redfords (Parasti cilvēki) nevis Martins Skorsēze (Saniknotais vērsis)
Eksperti joprojām strīdas, kas tieši tāds īpašs bijis Roberta Redforda kā režisora debijā, kas ļāva viņam apsteigt izcilo biogrāfisko filmu par bokseri. Vairums uzskata, ka pēc visiem kanoniem veidotā respektablā ģimenes drāma akadēmiķiem patiešām patikusi labāk nekā melnbaltā un cietsirdīgā Skorsēzes filma.
1998. gada labākā aktrise: Helēna Hanta (Cik labi vien var būt) nevis Džūdija Denča (Misis Brauna)
Leģendārā Holivudas aktrise Katrīna Hepberna reiz teica, ka labi aktieri bieži saņem "Oskarus" par sliktām lomām. Šī bija Denčas pirmā no sešām nominācijām, bet statueti viņa ieguva gadu vēlāk - par nelielu astoņu minūšu lomu filmā Iemīlējies Šekspīrs. Un tomēr ekspertiem līdz šim nav skaidrības, kā togad prestižo balvu spēja izcīnīt tāda vidusmēra aktrise kā Helēna Hanta.
2006. gada labākā filma: Sadursme nevis Kuprainais kalns
Togad akadēmiķi priekšroku deva nevis psiholoģiski sarežģītajai filmai par homoseksuālajiem kovbojiem, kuri kaisles dēļ sagrauj savas dzīves, bet gan sociālo drāmu par politkorektuma uzvaru pār rasu aizspriedumiem. Tagad, kad internacionālisma vilnis Amerikā noplaka, tiek pārskatītas arī filmas Crash mākslinieciskās vērtības, tomēr "Oskari" jau ir sadalīti.
1980. gada labākais režisors: Roberts Bentons (Krāmere pret Krāmeru) nevis Frensiss Fords Kopola (Mūsdienu apokalipse)
Veselu gadu uzņemot savu leģendāro filmu par Vjetnamas karu, Kopola pārdzīvoja infarktu, Marlona Brando histērijas, pārējo aktieru narkomāniju un daudzas citas nedienas. Tomēr akadēmiķiem tas šķita par maz, tāpēc priekšroka tika dota juridiskajai drāmai par bērna dalīšanu, kas, protams, arī ir iekļuvusi pasaules kino zelta fondā.
Iespējams, Kopolam par sliktu bija tas fakts, ka gadu iepriekš "Oskaru" bija saņēmusi cita drāma par Vjetnamas karu - Maikla Čimino Briežu mednieks. Bet varbūt tas, ka salīdzinoši neilgā laikā viņš jau bija saņēmis trīs "Oskarus", priekšlaicīgi izsmeļot savu kvotu.
1959. gada labākais režisors: Vinsente Minelli (Žiži) nevis Alfrēds Hičkoks (Reibonis)
1959. gada "Oskara" ceremonija kļuva par skandalozāko piecdesmitajos gados, lielākoties tāpēc, ka Hičkoka Vertigo nesaņēma nevienu vērā ņemamu nomināciju. Hičkokam vispār šajā ziņā nav veicies - viņš piecas reizes nominēts "Oskaram", taču saņēmis šo balvu nav ne reizi.
Tomēr gadījums ar Vertigo ir īpaši sāpīgs, jo tā bija ļoti novatoriska filma, no kuras jaunie režisori mācās pat 50 gadus pēc tās uzņemšanas. Tomēr balva tika šabloniskam mūziklam, kas togad uzvarēja visās deviņās nominācijās, kurās bija izvirzīts.
1982. gada labākais režisors: Vorens Bītijs (Sarkanie) nevis Stīvens Spīlbergs (Indiana Džonss un pazudušā šķirsta meklētāji)
Bītija filmas reklāmas sauklis solīja "visepiskāko mīlas stāstu kopš Vējiem līdzi laikiem". Tas ir stāsts par amerikāņu žurnālistu, kurš pēc Pirmā Pasaules kara ar savu mīļoto aizbēg uz Krieviju revolūcijas apogejā. Tā kā akadēmiķi nav paši labākie vēsturnieki, "Oskaru" ceremonijā triumfēja tieši Bītija filma, lai gan tagad droši var teikt, ka vēsture visu salikusi savās vietās.
1995. gada labākais režisors: Roberts Zemekis (Forests Gamps) nevis Kventins Tarantino (Lubene)
Protams, abas filmas ir lieliskas un mūsdienu kino leģendas: Zemekim bija izdevies veiksmīgi apvienot drāmu, melno humoru, mūzikla elementus un episku vērienu, savukārt Tarantino sarežģīto sižetu bija savijis tā, ka skatītājiem bija viegli izsekot notikumu gaitai, lai gan hronoloģiski filma bija veidota absurdi. Un tomēr akadēmiķiem pie sirds vairāk gāja Forests Gamps, jo filma viennozīmīgi bija patriotiskāka - tā bija "nevis par cilvēku, bet par Ameriku".
1999. gada labākais aktieris: Roberto Benini (Dzīve ir skaista) nevis Edvards Nortons (Amerikāņu vēsture X)
Benini šajā filmā spēlēja tēvu, kurš savu dēlu cenšas paglābt no koncentrācijas nometnes šausmām, pārliecinot viņu, kā tā ir tikai rotaļa, savukārt Nortons spēlēja cietsirdīgu neonacistu, kurš nožēlo savus noziegumus un apzinās savu ideālu melīgumu. Itāļu aktiera bufonāde izrādījās sirdi plosošāka par Nortona hiperreālistisko tēlojumu, par ko arī Benini saņēma "Oskaru" un solīja izmīlēt visus cilvēkus, kas atradās balvu pasniegšanas zālē.
1940. gada labākā filma: Vējiem līdzi nevis Ozas burvis
Četrdesmitajos gados cīņa par labākajām filmām bija tik sīva, ka tagad - laikā, kad mēs priecājamies, ja kādam izteiktam līderim vispār ir konkurence - to grūti pat iedomāties. Patiesībā Vējiem līdzi un Ozas burvja cīņā bija viens īsts uzvarētājs - režisors Viktors Flemings, kurš uzņēma abas filmas.
Lai gan abas filmas tiek uzskatītas par klasiku, ko ikviens amerikānis citē dažādās dzīves situācijās, eksperti uzskata, ka togad zaudējusī filma laika gaitā izrādījusies uzvarētāja, turklāt Over the Rainbow atzīta par labāko XX gadsimta dziesmiņu Amerikā.