Jaunā Rīgas teātra aktieris Gundars Āboliņš (attēlā) ļoti nopietni uztver savas profesijas pārstāvju atbildību skatītāju priekšā, tāpēc aktieris nekautrējas publiski paust daudzu inteliģentu cilvēku uzskatus par to, ka seriāls UgunsGrēks ir apkaunojums.
Intervijā žurnālam TV Izklaide Āboliņš, kurš 13 gadus bija Dailes teātra aktieris, bet tagad jau desmito sezonu strādā Jaunajā Rīgas teātrī, stāstījis, ka režisora Alvja Hermaņa izrāde Kapusvētki izrādīta arī Vīnē un Āboliņš savu pirmo monologu tajā izpildījis vācu valodā.
"Slikts teātris uz skatuves vienkārši izstāsta autora tekstu. Labs teātris vienmēr pēta dzīvi un atrod kopsakarības," spriež Āboliņš, bet atšķirības uzskatos ar Alvi Hermani viņš komentē īstā Voltēra garā.
"Es vienmēr aizstāvēšu Hermaņa tiesības publiski paust viedokli, pat ja es tam nepiekrītu, jo uzskatu, ka viņa vīrišķība slēpjas tieši šajā attieksmē pret citādi domājošajiem. Viņš pauž savu pārliecību un neliedz man domāt citādi. Mums var būt diametrāli pretēji politiskie uzskati, bet mūs vieno kopīgas ētiskās un mākslinieciskās vērtības," stāsta Āboliņš.
Aktieris, protams, neatzīst, par ko gatavojas balsot, bet stāsta kādu raksturojošu piemēru no politisko aģitatoru ikdienas. "Carnikavas centrā stāv busiņš, un cilvēki, tā drusku vainīgi smaidīdami, aicina parakstīties par bezmaksas medicīnu. Skatos uz šiem cilvēkiem un jūtu, ka viņiem ar psihi nav viss kārtībā. Negāju klāt pat strīdēties, vienkārši pagriezos un centos savam bērnam nerādīt tos onkuļus, kuri nezin kāpēc dala balonus."
Tomēr īpašu aktiera nepatiku izraisa daudzu latviešu skatītāju iemīļotais seriāls UgunsGrēks, kurā piedalās virkne Āboliņa kolēģu.
"Noskatījos sezonas pirmo sēriju. Mani pārņēma kauns - kauns par televīziju, kauns par kolēģiem. Saprotu, ka kaut kā jāpelna nauda, bet kāpēc tas ir vajadzīgs? Lai kāds, kuram pieder televīzija, varētu slaukt reklāmdevēju naudu un zombēt skatītājus, kuriem dzīvē vairs nekas cits nav atlicis kā televizors. Tas ir ciniski," uzskata Āboliņš.