Slavenais režisors Jānis Streičs (attēlā) kino pēdējā laikā skatās gaužām maz – viņš lasa un krāj materiālus Latvijas Zinātņu akadēmijas izdevumam Latvija un latvieši, kur viņam kā akadēmijas goda loceklim uzticēts aplūkot nacionālās identitātes sarežģīto un ilgo tapšanas procesu latviešu kino mākslā.
"Es kino maz skatos, vairāk lasu, un tieši šobrīd nevaru atrauties no Ivana Buņina Nolādētajām dienām, kas ir Nobela prēmijas laureāta dienasgrāmata par boļševisma ārprātu Krievijā 1918. gadā. Esmu ieciklējies uz diviem laikmetiem - Lielā Franču revolūcija ar savu organisko turpinājumu imperatora Napoleona personā un Krievijas traģēdija ar boļševiku apvērsumu.
Arī gleznoju - pa Latviju ceļo manas divas izstādes. Viens ir Latgales pasteļu cikls Kur basām kājām, bet otrs - akrila un eļļas tehnikā veidotie darbi, kurus noņemam no Fizikas un enerģētikas institūta sienām, lai vestu uz Jūrmalu, kur 9. martā atklās manu izstādi. Darba man pietiek arī bez kino - pat netieku galā.
Drīz jāiznāk arī manai grāmatai Tas garais cilvēkbērna gads - 1991.Tajā atskatos uz filmas Cilvēka bērns tapšanas laiku, kas sakrīt ar barikādēm un neatkarības atgūšanu," sarunā ar DELFI Izklaide par savām aktualitātēm stāsta Streičs.
Režisors ir priecīgs, ka arī mūsdienu kino pārsātinātajā pasaulē reizēm gadās atrast pa kādai pērlei. Filma, kas īpaši viņu ir uzrunājusi, ir šogad "Oskaru" saņēmusī Mišela Hazanaviča (gandrīz) mēmā filma Mākslinieks, savukārt par pašmāju veikumiem Streičs negrib runāt, jo uzskata, ka režisoram neklājas apspriest savu kolēģu darbus.
Jaunos kolēģus kino nozarē Streičs vērtē atzinīgi - īpaši viņa sirdij tuvi ir Gatis Šmits, Andris Mizišs un Anna Viduleja, un režisoram esot bēdīgi ap sirdi tāpēc, ka šie talantīgie kinematogrāfisti spiesti ubagot santīmus, lai kaut ko uztaisītu.
"Man laimējās strādāt unikālā laikā, kad latviešiem pa īstam bija sava kino fabrika un arī tirgus. Protams, mēs bijām tikai PSRS filiāle ar saviem noteikumiem, kurus vajadzēja ievērot, taču ražošanas intensitāte ļāva uzņemt arī paliekošas nacionālās vērtības.
Tā arī tagad vajadzētu - nevis ubagot santīmus filmām, bet atrast citu veidu, kā izdevīgi veidot arī savas filmas. Ir jāveicina kādas pasaules lielas kino kompānijas filiāles veidošana Latvijā, jo līdz ar to būtu arī tirgus un darbs jaunajiem, talantīgajiem censoņiem, jo skaidrs, ka valsts nekad nevarēs finansēt filmu ražošanu.
Bez tirgus būs jāvārās tikai savā sulā, un mums nav mecenātu, bet sponsori ar naudu nemētājās, kad redz, ka filmas tiek uzņemtas tikai pašu priekam vien - ne tirgum un ne peļņai," kino industriju Latvijā analizē eksperts.
Viņš spriež, ka sapnis par kādas pasaules lielās kino kompānijas filiāles atvēršanu Latvijā ir reāli piepildāms. "Latvijā ir talantīga jaunatne, ir darba tradīcijas, ir materiālā bāze, ir traka vēlēšanās strādāt un izsisties uz augšu. Vajag tikai pašcieņu un ticību saviem spēkiem.
Kad es sāku savas kino gaitas, tad kaut kur pa malām runāja, ka kinomāksla ir latviešu temperamentam sveša. Tas mani aizkaitināja. Un lika pierādīt pretējo. Ne jau viens es to darīju. Man bija izcili kolēģi. Leģendas! Viņi pierādīja, ka latvietim šī māksla pa kaulam. Arī jaunie to pierādīs. Tikai vajadzīga lielražošana. Citādi nīkuļošana, kas nav jauno talantu cienīga. Tā ka uz priekšu," aicina Streičs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
