Ko un kad es drīkstu vai nedrīkstu darīt?
Foto: Publicitātes foto

Sabiedrības integrācijas fonda kampaņas "Izstāstīt saliedētību" ietvaros veidotajā raidierakstu cikla epizodē "Ko un kad es drīkstu vai nedrīkstu darīt?" tiek diskutēts par jauniešu audzināšanu un to, kā vecāki ieaudzina stereotipus par to, ko var un ko nevar darīt noteiktā vecumā.

close-ad

Noklausies:

Diskusijas moderators Gatis Smidrovskis kopā ar Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes doktoranti, kas dala autorību podkāstam "Stāvi pie ratiem" un ir divu bērnu mamma, Elzu Lāmu, RISEBA Karjeras izaugsmes centra vadītāju, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Izglītības zinātnes doktoranti un mammu Annu Kveldi un Pusaudžu resursu centra Rīgas filiāles vadītāju, klīnisko un veselības psihologu un arī divu bērnu mammu Gitu Birznieci palīdz izprast un rast atbildes attiecībā uz audzināšanas ietekmi uz turpmāko dzīvi.

Dalījums vecuma grupās

Pasaulē, un neatrauti no tā arī Latvijā, pastāv daudz un dažādi sabiedrības locekļu dalījumi pēc noteiktām vecuma grupām, piemēram, bērns, pusaudzis, pieaugušais un seniors vai vēl padziļinātāks katras grupas iedalījums, piemēram, pirmsskolas bērns, sākumskolas bērns, pamatskolas bērns, vidusskolas bērns utt. Bieži tie tiek izmantoti, lai kombinētu cilvēkus ar līdzīgām iezīmēm, taču vai tiešām visi vienas vecuma grupas pārstāvji ir līdzīgi?

"Novecojis uzskats varētu būt dalīt kaut ko vecuma grupās un novilkt robežšķirtni pēc vecuma un teikt: tajos gados kaut kas ir piemērots un citā vecumā tas vēl nav piemērots. Pieeja, ko vajadzētu attīstīt un kā mums būtu varbūt jāsāk raudzīties uz bērnu, būtu balstīta drīzāk tādā prasmju kopumā, kas bērnam piemīt, neatkarīgi no viņa bioloģiskā vecuma," saka Gita Birzniece.

Kā pareizi audzināt bērnu?

Katras nākamās paaudzes bērnu audzināšanas metodes atšķiras no iepriekšējās paaudzes pielietotajām. Cilvēki cenšas ņemt par piemēru iepriekšējās paaudzes kļūdas un darīt citādi.

"Vienmēr, kad raugāmies uz mūsu bērnu audzināšanu, balstāmies uz mūsu empīrisko pieredzi, ko mēs ieguvām, ko mums nedeva. Un lielākās problēmas ir kas? Vecākiem trūka uzmanības, ko mums veltīt, vecāki daudz strādāja un varbūt tāpēc arī notiek tie procesi, jo mēs gribam ilgāk paturēt bērnus blakus," skaidro Anna Kvelde.

Šobrīd mums ir pieejams milzīgs informācijas daudzums, lai papildinātu savas iztrūkstošās zināšanas par jebkuru bērna attīstības posmu, taču, dzenoties pēc jaunākajām un modernākajām metodēm un tehnikām, bieži aizmirstās būtiskākais – individualizācija. Katrs bērns ir atšķirīgs un katram bērnam ir nepieciešama noteikta, tikai viņam atbilstoša pieeja.

"Ir svarīgi un, manuprāt, arī vecāki virzās tādā cieņpilnas audzināšanas virzienā, un mēs tiešām veramies uz bērnu kā uz personību – uz līdzvērtīgu pilsoni, līdzvērtīgu ģimenes locekli un mēģinām respektēt viņa vēlmes un vajadzības jau no paša sākuma," uzsver Elza Lāma.

Lai uzzinātu vairāk, noklausies Sabiedrības un integrācijas fonda kampaņas "Izstāstīt saliedētību" raidierakstu cikla epizodi "Ko un kad es drīkstu vai nedrīkstu darīt?".

Raksta un raidieraksta epizodes autori: Sabiedrības Integrācijas fonds.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.