"Tēvs" ir skatuvisks kinodarbs, kurā, sadrupinātu atmiņu līkločos, galvenais varonis Entonijs meklē pavedienus pats par savu dzīvi. Nošķirt realitāti no Entonija subjektīvās interpretācijas kļūst aizvien grūtāk.
Franču dramaturga Floriana Zellera spožajā kino debijā Entonijs Hopkinss tēlo ar demenci sirgstošo Entoniju, kura meita Anna (Olīvija Kolmane) ir smagas izvēles priekšā – turpināt meklēt algotu sociālo darbinieci tēva aprūpei mājās vai ievietot viņu pansionātā. Iepriekšējās aprūpētājas Entonijs ir "aizbiedējis", savukārt, Anna plāno pamest Londonu un pārcelties pie mīļotā vīrieša uz Parīzi.
"Viņam ir savas īpatnības," Anna brīdina kārtējo potenciālo tēva kopēju. Entonijam ir smags raksturs; garastāvokļa svārstības mijas ar apjukuma brīžiem, jaucot vārdus un sejas, rītus un vakarus. Viņam piemīt arī citi seniorus vienojoši manierīgumi, piemēram, vērtslietu slēpšana neiedomājamās vietās un iecirtīga atteikšanās no palīdzības. Varbūt visa vaina nemaz nav raksturā? Demence ir saēdusi Entonija kognitīvās spējas.
Vienlaikus šarmanta un uztraucoša ir Entonija tieksme atkārtoties. Reaģējot uz meitas lēmumu pārcelties uz Parīzi, Entonijs izmet jociņu: "Viņi tur pat angliski nerunā!" Pats viņš ir ļoti lepns par savu humora izjūtu. Visas četras reizes, kad viņš atkārto šo ironisko piezīmi. Mazai atkāpei jāatzīmē, ka man gadījās filmu skatīties kādā Parīzes kinoteātrī. Tāpat kā Hopkinss, arī klātesošie parīzieši smējās par katru (!) reizi, kad viņš noniecināja francūžu svešvalodas prasmes.
Puzles gabaliņu dekonstrukcija
Zellera teātra pieredze pārtulkojusies arī kino valodā. "Tēva" kontekstā ir būtiski iztirzāt paņēmienus, ar kuru palīdzību Zellers imitē Entonija atmiņas traucējumus. Tas tiek panākts ar subjektīvo skatpunktu, epizodisko struktūru un mizanscēnu (aktieru un telpas izkārtojums kadrā).
Iedomāsimies teātri. Atgriežoties uz izrādes otro cēlienu, skatuves izvietojums ir mainījies, un stāsts ir virzījies uz priekšu. Tagad iedomāsimies vairākus cēlienus un stāsta šķietamu "stāvēšanu uz vietas". "Tēvs" paver un aizver priekškaru vairākkārtīgi.
Filma sastāv no vairākām līdzīgām ainām, kurās teju identiskas sarunas risinās ar mainītiem faktiem vai aktieriem. Kurš ir īstais Annas dzīvesbiedrs – Pols, Džeimss vai "tas francūzis"? Ja Pols, tad kurš no diviem – Marka Gatisa vai Rufusa Sevela tēlotais? Vai tad viņi neizšķīrās? Vai Anna tiešām pārceļas uz Parīzi vai arī Entonijs ir kaut ko pārpratis? Par meitas "vīrieša" identitāti un citiem Entonija dzīves faktiem tiek piedāvātas vairākas versijas. Šāda maldināšana patiesībā ir Entonija atmiņas darbības mehānisma attēlošana, padarot Entoniju par neuzticamu teicēju (t.s., unreliable narrator).
Kamerdrāma risinās gan viena kunga prāta nostūros, gan slēgtā vidē. Gandrīz visa filmas darbība norisinās (it kā) vienā dzīvoklī, katrai telpai uzticot atsevišķu lomu stāsta dinamikas uzturēšanā. Koridorā vai virtuvē sākas katra jauna darbības epizode. Salonā noris smagas sarunas, kurās pamazām atklājas informācija par Entonija dzīvi. "Dažādi", jo fakti par viņa kādreizējo nodarbošanos un jaunākās meitas likteni atšķiras katrā epizodē.
Vai tiešām tas ir viens un tas pats dzīvoklis? Pansionāta telpas, savs un Annas dzīvoklis saplūdis vienā miglā. Telpa kalpo Entonija atmiņas caurumu un pieaugošās klaustrofobijas ilustrēšanai. Mainot priekšmetu un gleznu novietojumu un sienu krāsu, Entonijs arvien vairāk zaudē saskari ar savu ierasto vidi.
Līdzpārdzīvojuma nežēlība
Zellera teksts un režija kopā ar operatora Bena Smithārda (Smithard) kameras darbu un montāžas režisora Jorgos Lamprinos panākto filmas ritējumu ir teicams kopdarbs. "Tēvs" ir augstas raudzes kinematogrāfiska manipulācija, kas kalkulatīvi zina spiest uz pareizajām empātijas pogām.
Kad filmas beigās Zellers strupi maina skatpunktu, skatītājs "izkāpj" ārā no Entonija perspektīvas un nonāk trešās personas pozīcijā. Dekorācijas ir mainītas. Kopā ar Entoniju mēs šokēti atskāršam, ka, iespējams, visu šo laiku esam atradušies pansionātā. Uz sirdi plosošu monologu kamera pienāk pavisam tuvu Entonija sejai. Iepriekš iznesīgais un valdonīgais kungs tagad raud, ka grib satikt savu mammu. "Māmiņu".
Brīnišķīgs ir Hopkinss, ar intonācijas maiņām un ķermeņa valodu demonstrējot Entonija plašo emociju spektru. Šīs garastāvokļa pārmaiņas vērot ir biedējoši un fascinējoši – acumirklī Hopkinss var pārslēgties no žirgta Londonas švīta uz vāju vectētiņu.
Emocionāli inteliģents un maigs ir Hopkinsa ekrāna partneres Olīvijas Kolmanes tēlojums. Viņa ir notvērusi Annas līdzpārdzīvojuma esenci, sāpes par tēva nevarību un pašas vainas apziņu pamīšus slēpjot aiz pacietīga smaida.
Iespējams, ka ir jau dzirdēti draugu vai paziņu brīdinājumi par apraudāšanos filmas beigās. Jā, arī mana seansa laikā cilvēki ilgi negāja ārā no zāles, te paslepus, te nekaunoties slaukot asaras. "Tēvs" nekādā gadījumā nav prasts, t.s., "tearjerker". Tiesa, filma iedarbīgi spēlējas ar skatītāja jūtām, tomēr tā ir skaista manipulācija, kas lieku reizi atgādina par vecāku godāšanu. Ar meistarīgu kino valodu, scenāriju un tēlojumiem "Tēvam" ir izdevies saplosīt skatītāju sirdis.
Uz Latvijas teātra skatuves Zellera darbu inscenējis Intars Rešetins. Nacionālā teātra izrādē "Ak,tētīt" tēva lomu atveidoja Valdis Lūriņš, bet Annas – Dita Lūriņa.
Kopš 23. jūlija "Tēvs" skatāms lielākajos Latvijas kinoteātros: "Kino Citadele", "Cinamon Alfa", "Apollo Akropole", "Splendid Palace", "KSuns", "Star Cinema Korso" (Jūrmala), "Cinamon Balle" (Liepāja), "Gors Kino" (Rēzekne), "Vidzemes koncertzāle" (Cēsis).