Filma, kas uz ekrāniem nonāca februāra beigās, atklāj likteņa pārbaudījumus, kādiem autodidaktam Kalašņikovam nācās iet cauri, pirms viņš piepildīja savu sapni. "Tas ir stāsts par jauna zēna kļūšanu par dižu konstruktoru, kurš rada leģendāru ieroci. Tā nav filma par automātu, bet gan par cilvēku," savu veikumu raksturo filmas režisors Buslovs.
Filmas veidošanā, kas cildinošos nolūkos tapusi par godu Kalašņikova 100. jubilejai, piedalījusies arīdzan viņa meita Jeļena, kā arī Kalašņikova koncerna konsultanti. Savukārt visi tajā redzamie ieroči tika speciāli radīti pēc skicēm, kas glabājas Artilērijas militārajā vēstures muzejā Sanktpēterburgā.
Kā vēsta Kalašņikova memoriālā muzeja informācija, Padomju/krievu ieroču konstruktors, izplatīto triecieņšauteņu AK-47, AKM un AK-74 radītājs Mihails Kalašņikovs piedzima 1919. gada 10. novembrī Kurjas ciemā, Altaja apgabalā, zemnieku ģimenē. Viņš bija 17. atvase pavisam 19 bērnu ģimenē, no kuriem izdzīvoja tikai astoņi.
1930. gadā Kalašņikova ģimeni atzina par kulakiem un viņus izsūtīja uz mazu ciematiņu pie Ņižņaja Mohovaja upes Tomskas apgabalā, kur tajā pašā gadā Kalašņikova tēvs Timofejs arī nomira. Mihails Kalašņikovs jau agrā bērnībā izrādīja interesi par mehānismiem, kā arī rakstīja dzeju. Pabeidzis Tomskā septiņas klases, viņš atgriezās Altajā, lai uzsāktu darba gaitas, taču dzimtajā ciemā darbā iekārtoties nevarēja, tāpēc nācās atgriezties Tomskā, kur skolā pavadīja vēl vienu gadu.
Savukārt 1936. gadā, viltojis dokumentos savu dzimšanas gadu, viņš ieguva pasi un atkal atgriezās Kurjas ciemā, kur visbeidzot iekārtojās darbā mašīnu un traktorbūves rūpnīcā. Nākamajā gadā Kalašņikovs kopā ar jaunapņemto sievu Jekaterinu Astahovu pārcēlās uz Kazahstānu un pieteicās par mācekli Turkestānas-Sibīrijas dzelzceļa Matai stacijas dzelzceļa depo.
Ilgi gan viņš tur nesabija, jo jau 1938. gada septembrī Kalašņikovu iesauca Sarkanās armijas rindās un tika dislocēts Strijas pilsētā, Ukrainas PSR. Dienesta laikā Kalašņikovs nodemonstrēja savas izgudrotāja spējas, izstrādājot uzlabojumus kaujas tehnikai, ko ieviesa ražošanā un par ko viņš saņēma arīdzan apbalvojumu.
Sākoties Otrajam pasaules karam, Kalašņikovs tika nosūtīts uz Brjanskas fronti, kur 1941. gada oktobra kaujās viņš tika smagi ievainots, tāpēc tika hospitalizēts. Taču arī uz slimības gultas viņam nebija miera – slimnīcā viņš izgudroja pistoles-ložmetēja konstrukciju. Savukārt 1942. gadā, aizvien atrodoties slimības atvaļinājumā, Matai stacijas darbnīcās viņš radīja šīs pistoles paraugu. Tajā pašā gadā laulībā ar Astahovu pasaulē nāca dēls Viktors.
Savukārt 1942. gada jūnijā Kalašņikova izstrādāto ieroča paraugu nosūtīja vērtēšanai uz Dzeržinska Artilērijas akadēmiju, kas no Maskavas tobrīd bija evakuēta uz Samarkandu Uzbekistānā. Tas tika atzīts par labu esam, bet tās talantīgais izstrādātājs Kalašņikovs nosūtīts uz tehniskajām apmācībām Maskavas militārā apgabala Zinātniski pētnieciskajā šaušanas un mīnu mešanas poligonā (НИПСМВО) jeb Šurovsku.
Līdztekus aizrautīgajam darbam pie ieročiem viņa uzmanību Šurovskā saistīja arī pievilcīgā rasētāja Jekaterina Moisejeva. Tiesa, sākotnēji viņu attiecības bija vienīgi koleģiālas, jo Kalašņikovu Kazahstānas stepē gaidīja ģimene, un arī Moisejeva bija precējusies un ar mazu meitiņu uz rokām, taču neizbēgami ciešā sadarbība un arvien pieaugošās jūtas darīja savu.
Šurovskas poligonā, kur tika veikti Kalašņikova izgudrotā ieroča izmēģinājumi un uzlabojumi, viņš izstrādāja arī rokas ložmetēju un pašuzlādējošo karabīni, taču tobrīd neviens no šiem ieročiem netika ieviests ražošanā.
1945. gadā savu radīto ieroci viņš iesniedza konkursā, kura rezultātā AK-47 tika rekomendēts ieviešanai Padomju armijā. Uzreiz pēc tam Mihails un Jekaterina savu savienību beidzot apstiprināja laulības saitēm un Kalašņikovs adoptēja Jekaterinas meitu Nelliju no pirmās laulības.
1948. gadā Kalašņikovu nosūtīja uz Iževskas mašīnbūves rūpnīcu, kas bija viens no galvenajiem Padomju Savienības militārās rūpniecības centriem. Tur pēc kārtējās izpētes, izmēģinājumiem un uzlabojumiem triecienšautene AK-47 tika ieviesta par Padomju armijas standartbruņojumu. 1948. gadā pasaulē nāca Jekaterinas un Mihaila meita Jeļena, 1953. gadā – Natālija, savukārt 1956. gadā pie viņiem pārcēlās Viktors.
Iževskā Kalašņikovs dzīvoja un strādāja līdz pat mūža beigām 2013. gada 23. decembrī – secīgi viņš bija Iževskas mašīnbūves rūpnīcas galvenais konstruktors, konstruktoru nodaļas vadītājs un galvenā konstruktora vietnieks. Viņa vadībā uz AK automāta bāzes tika radīta pirmā vienotā automātiskā rokas ložmetēja ieroču sistēma, kā rezultātā armijas bruņojumam pievienojās AKM un RPK ieroči, kuri turpmākajos gados arvien tika modificēti un uzlaboti.
Bez kaujas ieroču bruņojuma Kalašņikovs izstrādāja arīdzan sporta un medību ieročus, no kuriem pazīstamākais bija pašuzlādējošā medību karabīne "Saiga", kas tika radīta uz Kalašņikova automāta bāzes un arī piedzīvoja vairākas modifikācijas. Kopumā viņa vadībā tika radīti vairāk nekā 100 ieroču paraugu, bet AK sērijas ieroči neapšaubāmi ir viņa dižākais veikums – droši, efektīvi un parocīgi.
Tiesa, neilgi pirms nāves viņš nosūtījis vēstuli Krievijas Pareizticīgās baznīcas patriarham Kirilam, kurā atklājis, ka jūtas atbildīgs par tiem cilvēkiem, kuri nogalināti ar viņa izgudrotajiem ieročiem. "Manas garīgās sāpēs ir neizturamas. Mani moka viens neatrisināts jautājums: ja mana šautene atņēma cilvēku dzīvības, tad, vai var būt, ka es (..) esmu vainīgs cilvēku nāvē, pat ja viņi bija ienaidnieki?" vēstulē, kas parakstīta ar vārdiem "Dieva vergs, Mihails Kalašņikovs" paudis izgudrotājs.
Mihails Kalašņikovs apglabāts Piemaskavas Federālajā kara memoriālajā kapsētā. Kalašņikova dzimtajā Kurjas ciemā, Iževskā un Maskavā viņam uzstādīti pieminekļi, bet Iževskā darbojas viņa viņa radītajiem ieročiem veltīts muzeja un izstāžu komplekss. Savukārt Kurjas ciemā, bijušajā skolas ēkā, kur mācījies arī pats Kalašņikovs, atrodas viņa memoriālais muzejs.
Kalašņikovs arīdzan sarakstīja četras atmiņu grāmatas: "Ieroču konstruktora piezīmes" ("Записки конструктора-оружейника"), "No sveša sliekšņa līdz Spaskije vārtiem" ("От чужого порога до Спасских ворот"), "Es ar jums esmu viena ceļa gājējs" ("Я с вами шел одной дорогой") un "Likteņa trajektorija" ("Траектория судьбы"). Viņš arī Krievijas Rakstnieku savienības loceklis.
Par AK-47 radīšanu Mihailam Kalašņikovam tika piešķirta pirmās pakāpes Staļina prēmija, par vienotās rokas ložmetēja ieroču sistēmas izstrādi viņš tika pagodināts ar Sociālistiskā darba varoņa titulu, kā arī saņēmis virkni Padomju Savienības augstāko apbalvojumu, tostarp Ļeņina un Valsts prēmijas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
