Klišeja uz katra stūra. Pārdomas pēc 'Emīlija Parīzē' noskatīšanās 

(17)

Ja romantiskais kino nav tavā gaumē, labāk slēdz "Netflix" seriālu "Emīlija Parīzē" ("Emily in Paris") uzreiz ārā. Ja tev apnikusi sajūta, ka bez lielas intrigas vari prognozēt tālākos notikumus, arī tad šis seriāls, visdrīzāk, lielus pārsteigumus nenesīs. Tā kā neesmu nekāds kritiķis ar grādu, vairāk – skatītājs parastais, kam vieglie seriāli patiesi iet pie sirds, jauno "Sekss un lielpilsēta" režisora Darena Stāra veikumu gaidīju ar nepacietību. Lielu vilšanos sižetiskā līnija nesagādāja – tā daudzviet bija paredzama, taču žanra mīļotājiem patīkama, savukārt klišeju par Franciju un francūžiem gan bija vairāk nekā gaidīts.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Seriāla notikumi grozās ap Emīliju (Lilija Kolinsa) – mārketinga speciālisti no Čikāgas, kurai kā no debesīm deguna priekšā nokrīt sapņu darba piedāvājums Parīzē. Viņas galvenais uzdevums ir pārskatīt luksusa preču uzņēmuma klientu mediju stratēģijas. Kā seriālā tiek vairākkārt uzsvērts – ienest amerikānisko skatu eiropeiskajā vidē. Viņas jaunajā dzīvē Francijas galvaspilsētā netrūkst pārpratumu un sarežģījumu – visas sezonas laikā viņa ne tikai cenšas iegūt kolēģu uzticību (un, protams, arī dusmīgās priekšnieces), bet arī kļūst par mīlas trijstūra vienu no virsotnēm.

Seriālā bija viss, ko grāmatās, filmās un tūrisma ceļvežos varam lasīt par Franciju, un, iespējams, parādīts pat vēl daudz pārspīlētākā gaismā. Domāju, ka francūžu uzskats par seriālu varētu būt absolūti pretējs tam, kā to redzēja, piemēram, amerikāņi vai ļaudis, kas Parīzi patiesi redzējuši tikai bildītēs un ekrānos. Principā seriālā tika parādītas klišejas, kuras cilvēku prātos iesakņojušās jau sen – super gards ēdiens (jo īpaši kruasāni un vidēji cepts steiks), saules apmīļoti un no žurnāla vāka izkāpuši vīrieši dārgos uzvalkos, kas apber dāmas ar pikantiem komplimentiem, zem kuriem vienmēr slēpjas kāds zemteksts, gatavība bez kompleksiem runāt par seksu, izsmalcinātā gaume itin visā – ēdienā, apģērbā, paziņu izvēlē. Atmosfēra patīkama, taču, skatoties vienu seriāla sēriju pēc otras, mani nepameta doma, – vai tiešām Francija, Parīze un francūži nav nekas vairāk par to? Vai tiešām priekšniecībai ir vienalga, cikos ierodies ofisā un sāc strādāt? Vai tik šī nav vēl pamatīgāka stereotipu kultivēšana?

Lielākoties visi filmas sarežģījumi sākas ar Emīliju un viņas amerikānisko skatu uz dzīvi, kas seriāla kontekstā tiek parādīts kā pilnīgs pretstats tam, kā dzīvo francūži. Ja Emīlija vērš uzmanību uz noteikumu, ka Amerikā ir stingri aizliegts darbavietā veidot romantiskas attiecības ar kolēģiem, vietējie norādīs uz nepieņemamu mēģinājumu ierobežot viņu dzīvesveidu. Ja viņa uzskatīs, ka ģērbjas stilīgi, nu tā kā kārtīgai franču modīgākajai dāmai pienākas (uzvelkot galvā sarkano bereti, jo visi francūži taču tā staigā!), apkārtējie to redzēs kā stila katastrofu. Līdz pat 10. seriāla sērijai šis amerikāņu-francūžu pieņēmumu "karš" nekur nav pazudis, taču attieksme laika gaitā noteikti mainās. Lai gan skeptiski noskaņotajiem francūžiem amerikāņu skats uz lietām līdz pat beigām nav sirdij tuvs, seriālā tiek atainots šo ideju veiksmīgais rezultāts, tādējādi netieši nolasot: "Hei, francūži, arī jums var nebūt taisnība!"

Klišeja uz katra stūra. Pārdomas pēc 'Emīlija Parīzē' noskatīšanās
Foto: AP/Scanpix/LETA

Gaidot seriāla iznākšanu, lai redzētu, vai Stāram izdosies pārsist uzlikto latiņu, un cik tie būs līdzīgi, iespējams, sacerējos par daudz. Man sajūtu ziņā trūka patiesi nozīmīgu tēmu un notikumu aktualizēšana – kaut vai netīša iepīšana Emīlijas gaitās un cilvēkos, ko viņa savā pārpratumu pilnajā ikdienā satiek ceļā. Lai gan nekontrolētā sirsniņu likšana pie bildēm, katra vismazākā sīkuma izrādīšana sekotājiem, kā arī glamūrīgā influenceru dzīve ir 21. gadsimta sastāvdaļa, kuras plusi un mīnusi noteikti ir jāaktualizē, soctīkliem kā ietekmes rīkam tika veltīts ļoti liels ētera laiks. Varbūt pat pārmērīgi liels.

Tāpat jāteic, ka sākotnēji seriāla kontekstā ir grūti saprast, vai Emīlija atveidota kā apsmieklu objekts vai arī supersieviete, kas rod atrisinājumu ikvienai problēmai un kritikas izteikumus neņem pie sirds, kā savu galveno trumpi visās situācijās izmantojot šarmu un smaidu. To uzsver arī vairāki ārzemju mediju pārstāvji, kas publicējuši savas pārdomas par seriālu. Es tomēr sliecos domāt, ka īstais ir otrais variants, taču nevar noliegt, ka apģērba un frāžu izvēle dažubrīd lika viņai izskatīties un izklausīties kā skolniecei, kas vēl nav attīstījusi kritiskās domāšanas mākslu.

Ja pavirzāmies nedaudz nost no sižeta, ir vairākas lietas, par kurām papriecāties. Piemēram, fakts, ka seriāls patiesi uzņemts Francijā. Kā jau katrai pilsētai, arī Parīzei noteikti ir sava tumšā puse, tomēr skaistā un senā pilsētas ainava, kā arī iespaidīgie lauki ar vēl lielāku nepacietību liek gaidīt brīdi, kad ceļošana tūrisma nolūkos netiks uzskatīta par bezatbildīgu nodarbi.

Ja meklē variantus, kā aizpildīt brīvās stundas, vai, gatavojot vakariņas, gribas likvidēt fona klusumu, "Emīlija Parīzē" noteikti nav slikts variants – būs arī vietas, kas liks pasmieties, taču sacerēties uz milzu šedevru gan nevajadzētu. Pirmās sezonas noslēgums diezgan skaidri lika noprast, ka stāstam punkts vēl netiek likts, ko netieši intervijās norādījis arī pats režisors. Tāpēc gaidīsim un skatīsim, vai un kādas izmaiņas Darens Stārs ar scenāristu un aktieru komandu nesīs 2. sezonā!

Tags

#Francija #Kino #Netflix #Parīze #Sekss
Raksta titulbilde: AP/Scanpix/LETA
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form