Tātad patlaban mākslinieciskā dzīve rit postmodernisma zīmē – “Patiesība ir tā, ka absolūtu patiesību nav”, jebšu pārfrāzējot attiecībā uz mākslu “Mākslas patiesība ir tā, ka absolūtu patiesību priekš mākslas nav”. No vienas puses var teikt, ka mākslinieciskā kvalitāte ir kritusi (par to iespaids rodas redzot, ka autors atsakās no katarses, to aizstājot, teiksim, ar spēli), no otras var teikt, ka simbols aizvien ir palicis pavērts kiča un minimālisma laikā. Vienkārši vajag atkost autora spēles noteikumus. Par perspektīvu runājot, es absolūti nebrīnītos, ja kāds mākslinieks uzgleznotu gleznu, kur galvenais varonis kā gaismas nesējs čurātu izlietnē vai podā pilnā ar grāmatām - jo eirocentrisma viens ideāls vai arī sava pārākuma apstiprināšana izsauc ne mazāk slimīgu pretreakciju. Lai Eiropa pati sevi paglābtu no ideāla vārdā izlietām asinīm, loģiski, ka tiek izvirzīts lozungs par savstarpējo respektu un koeksistenci.
Tendencēs un estētikā brīžam šķiet, ka postmodernisms ir trakoti romantizēts modernisms (kas abi kā jaunības maksimālisma un individualizācijas palīgi sader kopā), jo aizvien ir spēkā ir ticība zinātnes progresam (tas iz tam, ka zinātnes atklājumi ļoti ātri steidz ienākt katra mājā) un tās spējām nodrošināt labklājīgu dzīvi, spēkā ir ticība, ka cilvēks ir pretrunu un jūtu plosīts varonis. Ja modernisms vairāk uzsvēra psiholoģisko momentu un, ja tā var teikt, reālo, profāno dzīvi, un romantisms jūtu intensitātē sakralizētu dzīvi, tad var pieņemt, ka postmodernisms sevī ir apvienojis sakrālo un profāno, veidojot savdabīgu Iņ-Jaņ emblēmu. Lai gan patiesības labad uzreiz jāpiemin, ka tā rādās segmentēta – par piemēru ņemšu mūziku – teksts it kā ir otrajā plānā; pa īstam un plašumā to spēj “atvērt” melodija. Manuprāt melodija vispirms sakralizē profāno pasauli, resp., reducējot reliģiskās kategorijas, mēs esam bijuši un paliekam lepnuma civilizācija, kurai dievs ir miris.
Taču no otras puses, Dievs aizvien ir un to postmodernā māksla, varbūt pati to neapzinoties, apstiprina. Krievu akadēmiskā kulturoloģija ir mūslaiku mākslu nodēvējusi par kosmisku – ne tikai tēmu ziņā, bet arī disciplīnu – teiksim, haosa pētīšana literārā vai muzikālā darbā, lielās kosmiskās kustības algoritma iegūšanas centieni, vienlaikus esamība gan šeit, savā zemes dzīvē, gan kosmosa neizzināmības apdziedāšana (neizzināmība, kā zināms, ir abstrakta kategorija, no kuras pētīšanas zinātne atsakās, atstājot to reliģijas ziņā). Otra reliģiska kategorija ir tas, ka teksts un melodija apzinās Vladimira Vernadska atklātās biosfēras esamību. Dzīvības un dzīvību nodrošinošo kārtiņu uz zemeslodes, dzīvības trauslumu un arī kosmosu kā dzīvības pilnu. Iespējams, zemtekstā mākslā viļņojas prānas okeāns. Kāpēc es saku, ka otra reliģiska kategorija? Tas ir iz tam, ka Vernadskis pats būdams kristietis ir no panteisma postulātiem atvasinājis zinātnisku sistēmu, kuras filozofiskā pozīcija ir koeksistence un dzīvības nosargāšana. No šīs filozofijas īstenošanas dzīvē pat īstu naudu nevar iegūt, resp., tā ir nepraktiska vadoties no tīri utilitāriem apsvērumiem.
Vēl interesanta atzīme, Vernadska biosfēru eksplicējot uz postmoderno māksliniecisko dzīvi – te nevalda ētiskas kategorijas., nav tikai dzīvībai jā, ir arī viennozīmīgs dzīvībai nē. Pretspēks un paritāte, lai māksla izbēgtu no pašpietiekamības un atsevišķas tās daļas virziena) tapšanas par ideālu.
Mūsdienu mākslas austrumniecisko raksturu es jau biju biku akcentējis minot prānu, teču šķiet liela tiesa vizuālo mākslas darbu arī runā ar austrumu filozofijas postulātiem – bieži gadās redzēt ainas, kas savā nenoslēgtībā un tajā pat laikā pozitivizētā tēlojumā, vēlas būt visa daļa, Om šķautne. Es nerunāju tikai par futūristiskām bildēm, nerunāju tikai par svešu planētu ainavu gleznojumiem, es runāju par Borisu Valejo, C. J. Potters un J. Saudeku. Un, ja to attēlo arī no tumšās puses, tas ir un paliek visa daļa, Om, kurai mākslas darbs gluži kā mantra tiek dziedāts par godu.
Savas pārdomas es esmu ieskicējis tendenču līmenī, un domājams esmu gan apstrīdams, gan papildināms, tomēr man šķiet, ka kultūra aplinkus ceļiem atkal atgriežas pie dieva, kam obligāti nav jābūt kristīgajam.