30 kriminālās vēstures gadi
jauns DELFI stāstu cikls "Kriminālā Rīga. Labais krasts"
KRIMINĀLĀ RĪGA. LABAIS KRASTS
Diāna Čučkova
Žurnāliste, projekta autore
Olga Petrova
Žurnāliste, projekta autore
Rīgas biogrāfijā ir ne mazums drūmu noslēpumu. Skaļas, neatklātas slepkavības, cilvēku nolaupīšanas ar izpirkuma prasībām, ķīlnieku sagrābšanas, daudzmiljonu banku afēras, mīklainas sprādzienu sērijas. Nežēlīgi sērijveida slepkavas, vietējie "džeki uzšķērdēji" un "reketa karaļi". Otrā pusē – izmeklētāji un milicijas un policijas ierindas darbinieki, specvienības kareivji un slepenie aģenti. Kāda ir Rīgas kriminālā vēsture? Kas dažādos mikrorajonos notika pirms divdesmit, trīsdesmit gadiem, un vai tagad tur ir drošāk? Par to – "Delfi" stāstu ciklā "Kriminālā Rīga. Labais krasts".
Lielas pilsētas allaž pievilinājušas dažādu flangu noziedzniekus: te grozās daudz naudas, tātad vienmēr būs kāds, kas gribēs pie tās piekļūt. Deviņdesmitajos, kad Rīga žilbināja ar aveņkrāsas žaketēm un spilgtiem sporta tērpiem, atsevišķos mikrorajonos droši nebija pat dienasgaismā. Turklāt ne tikai uz ielas, bet arī savās mājās: noziedznieki ielauzās dzīvokļos, sita un sēja iemītniekus, iznesa vērtīgāko. No rūpnīcu teritorijām izveda tonnām nozagtā metāla, cisternām degvielas. Pat ģimenisks vakars restorānā varēja izvērsties traģēdijā, ja līdzās notika bandītu skaidrošanās: jebkurš varēja "noķert" nomaldījušos lodi vai iet bojā sprādzienā.
Foto: Harijs Burmeistars, Rīgas domes Kultūras pārvalde, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva audiovizuālo, foto un skaņas dokumentu digitālā krātuve
Un ko gan teikt par pirmajiem uzņēmējiem, kas dibināja savus nelielos kooperatīvus vai individuālās ražotnes? Drīz vien mūsu leksikā ienāca tādi jauni vārdi kā "rekets", "jumts", "strelkas", biznesmeņi regulāri sniedza nodevas bandītiem, lai tie viņus (un arī ģimeni un biznesu) liktu mierā. Pēdējais arguments strīdā ar neatsaucīgajiem uzņēmējiem bija nežēlīgas metodes, sadisma līmenis neatpalika no gestapo.


Cikls "Kriminālā Rīga. Labais krasts" ir mēģinājums preparēt pilsētu, izstāstīt neseno pagātni, izzināt reiz kriminālo rajonu stāstus, atsaukt atmiņā mūsdienu varoņus un antivaroņos. Kā mainījusies Latvijas galvaspilsēta mūslaikos? Kā neizsludinātā kriminālā kara apstākļos bija jāstrādā milicijai, vēlāk – policijai? Kā veidojās organizētā noziedzība, kas dalīja ietekmes sfēras pilsētā, un kas tam pretojās?
Foto: Apvienotais arhīva fonds LVKFFDA, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva audiovizuālo, foto un skaņas dokumentu digitālā krātuve
Organizētā noziedzība un "sestās nodaļas"
Padomju Savienībā, tostarp arī Latvijā, kriminālā situācija sāka pasliktināties astoņdesmito gadu vidū. Noziedzībai parādījās spilgti izteiktas organizētības pazīmes. 1985. gadā PSRS Iekšlietu ministrija izdeva rīkojumus "Par pastiprinātu kriminālnoziedzības vides līderu darbības apkarošanu" un "Par pastiprinātu cīņu ar organizētajām grupām". Par pamatu ņemot PSRS IeM Sesto pārvaldi, tika izveidota jauna struktūrvienība – galvenā pārvalde cīņai ar noziedzību, ko vadīja milicijas ģenerālleitnants Aleksandrs Gurovs.
Faktiski tā bija slepenā pavēle, kurā apstiprināja iefiltrēšanās grupu izveidošanu, slepenu alternatīvo grupējumu dibināšanu, kā arī IeM darbinieku aizsardzības sistēmu. Latvijā tas viss parādījās vien deviņdesmito gadu sākumā, kad padomju sistēma jau krietni buksēja un kādā brīdī valsts vairs nespēja kontrolēt organizēto noziedzību. Likumi vairs neatbilda reālajai situācijai, savukārt policijas rokas Latvijā bija saistītas ar jauno likumu radīšanu.
Nodaļu izveidošana
Sākotnēji "sestās nodaļas" parādījās uz VDK pamata, vēlāk jau arī IeM. Šādas pārvaldes tika izveidotas visās bijušās Padomju Savienības republikās. Astoņdesmito gadu beigās tika uzskatīts, ka Latvijas kriminālizmeklētāji bija vieni no profesionālākajiem visā PSRS. Tieši Latvijā 1987. gadā parādījās pirmā eksperimentālā nodaļa, kuru vadīja milicijas pulkvedis Nikolajs Šestopalovs. Vēlāk viņu amatā nomainīja Sergejs Čerņonoks.
Latvijā darbojās arī cita "sestā nodaļa" – Rīgas Galvenajā policijas pārvaldē. Šo komandu izveidoja un vadīja Mihails Belkins. Abas nodaļas pieredzējušas kriminālās revolūcijas skarbākos gadus, kad Latvijas teritorijā darbojās vairāk nekā 70 noziedzīgie grupējumi. Pateicoties šo nodaļu darbam ar organizētās noziedzības apkarošanu, Latvijā tā nekļuva tik vērienīga kā Lietuvā vai Igaunijā. Par to, ka tieši Latvijā atrasts veids efektīvai organizētās noziedzības apkarošanai, bieži vien atgādināja arī bijušais ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš.


Aleksejs Ivanovs
Rīgas pilsētas Proletāriešu rajona Iekšlietu pārvaldes Kriminālizmeklēšanas nodaļas priekšnieka vietnieks, vēlāk – Rīgas pilsētas Ļeņina/Zemgales rajona Iekšlietu pārvaldes kriminālpolicijas kriminālizmeklēšanas nodaļas priekšnieks.
Viktors Vlasovs
Rīgas pilsētas Proletāriešu rajona Kriminālizmeklēšanas nodaļas priekšnieka vietnieks, vēlāk Rīgas pilsētas Ļeņingradas rajona Kriminālizmeklēšanas nodaļas priekšnieks, Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes Kriminālizmeklēšanas 1. nodaļas vecākais operatīvais darbinieks.
Viktors Bugajs
Rīgas pilsētas TDP Iekšlietu pārvaldes priekšnieks, Rīgas Galvenās policijas pārvaldes priekšnieks, LR iekšlietu ministra padomnieks.
Tie bija pēdējie PSRS pastāvēšanas gadi. Pasaule mainījās, mainījās arī likumi, pēc kuriem tā dzīvoja. Fabrikas un rūpnīcas nomainīja kooperatīvi, bet reizē ar tiem nāca arī tie, kas iekasēja meslus no jaunizceptajiem biznesmeņiem. Labākajā gadījumā sniedza "jumta pakalpojumus", iekasējot savu daļu, sliktākajā – lika lietā lodlampas vai gludekļus. Dažus veda mežā un piespieda rakt sev kapu. Parasti šāda metode nostrādāja, izspiedēji saņēma to, ko gribēja. Tiesa, Latvijā šādas metodes bija retums, stāsta bijušie policijas darbinieki.

Būtībā Latvijā nekad nav bijis likumīgo zagļu. Par pirmo nopietno organizētās noziedzības grupējumu (ONG) pieņemts uzskatīt kāršu spēlmaņa V. Movromadisa un Aleksandra Kormaņicka bandu. Viņi centās savā grupējumā iesaistīt milicijas darbiniekus – caur uzpirkšanu un šantāžu. Bandas dalībnieks bija iefiltrējies OBHSS jeb sociālistiskā īpašuma izlaupīšanas un spekulācijas apkarošanas nodaļā un nopludināja informāciju saviem līdzdalībniekiem.


Pirmo ONG portrets
Foto: Valsts policija (video arhīvs)
Tipisks Latvijas ONG – pieci līdz septiņi cilvēki vecumā no 21 līdz 35 gadiem. Gados vecākie parasti arī bija organizatori. Daļa bandas locekļu bija agrāk sodīti, starp dalībniekiem bija daudz sportistu: bokseri, Austrumu cīņu meistari.

Šādas grupas darbojās vidēji pusotru gadu. Galvenā nodarbošanās – zādzības un laupīšanas, ielaužoties mājokļos vai citos objektos, uzbrukumi autovadītājiem, transportlīdzekļu un kultūras vērtību zādzības.

Parasti šādi grupējumi veidojās dzīvesvietas tuvumā, savā teritorijā viņi centās neatstāt pēdas un netirgot nozagto. Laupījumu realizēja ar zagtu lietu uzpircēju starpniecību.
Rīga bija sadalīta pa ietekmes sfērām, tomēr jāteic, ka pilsētā neeksistēja ģeogrāfiskais dalījuma princips. Pēc PSRS sabrukuma pilsētu sadalīja divi nopietni grupējumi – haritonovieši, kas kontrolēja lielāko Rīgas daļu, un pārdaugavieši. Bija arī citas bandas, piemēram, Jāņa Kaļvas jeb Klopa grupējums. Daudzās struktūras bija labi organizētas – tajās bija stingra hierarhija, narkotikas un pārmērīga alkohola lietošana bija aizliegta.
Rīgas administratīvais dalījums astoņdesmitajos gados un deviņdesmito sākumā
Astoņdesmito gadu beigās Grīziņkalna apkaimi "kontrolēja" brāļi Lazari. Viņu līmenis nebija augsts: apzaga, naudu nodzēra. Mūžam pilnā, viņi vienmēr darbojās paši par sevi, nekur īpaši nerādījās. Dzenāja alkohola tirgotājus, varēja "izsist" parādus. Šo rūpalu viņiem vēlāk "atsita" aizvien spēcīgākie organizētie noziedznieki.

Drīz vien jaunizceptā mafija sāka kontrolēt azartspēļu biznesu, kafejnīcas un restorānus, komercveikalus, tirgus, video salonus, privātos kooperatīvus un lielus uzņēmumus, kā arī valūtas apmaiņas nozari. 1989. gadā parkā pie Planetārija (tagad – Rīgas Kristus piedzimšanas katedrāle) zem klajas debess notika īsts vietējo bandītu salidojums, kurā tika risināti jautājumi par ietekmes sfēru sadali un kontroli, grāmatā "Rīga kriminālā" raksta tās autors Bruno Lencs.

Reketa laikmets sāka izplēnēt vien deviņdesmito gadu beigās. Par reketieru skaita mazināšanos paldies jāteic policistiem, kas strādāja, vai no kājām krizdami. Vēl kāds faktors – izmaiņas likumos. Sods par izspiešanu bija vairs nevis trīs, bet gan pieci līdz astoņi gadi. Daudzi sāka aizdomāties, vai tas ir tā vērts.


Haritonovieši un pārdaugavieši
Par katru no diviem tolaik Latvijā lielākajiem noziedzīgajiem grupējumiem varētu sarakstīt grāmatu. Bijušā boksera Ivana Haritonova "brigāde" izveidojās astoņdesmito gadu vidū, sākotnēji "rūpējās" par spekulantiem un alkohola "točku" turētājiem. Bandā galvenokārt bija bijušie sportisti. Reiz policijā strādājušie stāsta, ka brigādei bija cieši sakari ar Krieviju, jo īpaši ar tā saukto Solncevas grupējumu. "Haritonoviešu brigādē" ietilpa arī "Ahmeta brigāde".

1988. gada janvārī restorānā "Ruse" haritonovieši piekāva muzikantus, kas atteicās bez maksas spēlēt brigādes pieprasīto dziesmu. Vēlāk kompānija devās uz Jūrmalu, kur restorānā "Jūras pērle" izcēlās leģendārais kautiņš ar Rīgas "Dinamo" spēlētāju Oļegu Znaroku, kurš tur svinēja dzimšanas dienu. Starp citu, Znaroks tobrīd bija milicijas leitnants. Kautiņa iznākums: 15 cietušie, pieci no tiem nonāca slimnīcā. Nopietni cieta arī pats hokejists, par šo konfliktu mūžam atgādinās rēta sejā. Kompānija, kas izraisīja kautiņu, vēlāk stājās tiesas priekšā, kur saņēma cietumsodu.
Ivans Haritonovs, Foto: periodika.lv
Kamēr Ivans Haritonovs atradās aiz restēm, "brigādes" kontrole nonāca Viktora Abakumova (Abakumas) rokās. 1991. gadā viņš tika nošauts daudzdzīvokļu mājas kāpņutelpā Ilūkstes ielā. Pēc Abakumova grupējumu pārņēma Vjačeslavs Jerzins (1994. gadā viņa līķis tika atrasts Luksemburgā). Haritonovs iznāca brīvībā un, izvērtējis situāciju, sāka dibināt uzņēmumus: "Amstrig", "Tess Petroleum", "AVV", "BRIH". Galvenā uzņēmējdarbības forma – degvielas tirdzniecība. Divus gadus vēlāk Haritonovs un vēl daži grupējuma dalībnieki tika aizturēti Paipalu ielā – vērienīgā policijas operācijā. Haritonovam tika uzrādītas apsūdzības par izspiešanu. No ieslodzījuma viņš iznāca 2001. gadā un kopš tā laika kriminālās hronikas rindās vairs nav nonācis.

Otrs ietekmīgais grupējums, kas parādījās astoņdesmitajos gados, – "Pārdaugava". Viss sākās ar to, ka savulaik par kontrabandu cietumsodu izcietušais Vladimirs Ļeskovs kopā ar tēvu un dēlu Laventiem nolēma dibināt savu firmu. Kooperatīvs bija iecerēts kā zinātniskā ražošanas firma, par tās ģenerāldirektoru iecēla Emīlu Laventu. Ar laiku viņš kļuva par pirmo kooperatīvu miljonāru bijušās Padomju Savienības teritorijā.

Sākumā kooperatīvs ražoja tolaik ļoti pieprasītos lureksa diegus. Par iegūtajiem līdzekļiem īpašnieki nopirka vecu ēku Kalētu ielā, kur izveidoja šūšanas darbnīcu, lureksa un zeķubikšu ražošanas cehu, apavu šūšanas cehu u. c. Koncernā bija ap 40 dažādu firmu, kuru nosaukumos bija iekļauts "Pār": celtniecības, kokapstrādes u. tml.

Ļeskovs, kurš drīz vienpersoniski vadīja firmu, veidoja starptautiskās attiecības, dibināja kopuzņēmumus, dāsni atbalstīja kinematogrāfu, mūziķus, sportistus. Vēlāk koncerns sāka izīrēt telpas, piedāvāja fizisko apsardzi un pat varēja atbalstīt finansiāli. Tas viss bija aisberga redzamā daļa, kas slēpa koncerna otru komponenti – spēku. Tas parādījās laikā, kad uzņēmumā izveidoja apsardzes vienības.


Foto: periodika.lv
Sava biznesa aizsardzībai Ļeskovs piesaistīja boksa kluba "Forums" sportistus. Drīz vien viņi jau sniedza "jumta pakalpojumus" uzņēmējiem un kontrolēja gan Jūrmalu, gan citas piejūras mazpilsētas. "Pārdaugavieši sāka atkarot haritonoviešu biznesmeņus – ar atrunu par fizisko aizsardzību un pat palīdzību biznesam. Ja haritonovieši varēja atņemt visu, šie – tikai daļu. Tādas, lūk, it kā darījumu attiecības," stāsta bijušais policijas darbinieks, kurš deviņdesmitajos gados nodarbojās ar organizētās noziedzības apkarošanu.

1993. gadā pie "Pārdaugavas" objektiem Jūrmalā notika vairāku sprādzienu sērija. Policija konstatēja, ka šis ir rezultāts mēģinājumiem pārdalīt ietekmes zonas pilsētā: vienā pusē bija Pārdaugavas "drošībnieki", otrā – vairākkārt tiesātais Aleksandrs Gitčenko ("Hitlers"). Skaidrošanās rezultātā divos mēnešos tika nogalināti seši ar Pārdaugavas grupējumu saistīti cilvēki. Lasot tā laika kriminālziņas, līdztekus spridzināšanai parādās apšaudes ar automātiem un granātmetējiem, cilvēku nolaupīšanas, slepkavības...

Drīz vien "Pārdaugava" kļuva par dominējošo. Tomēr Vladimirs Ļeskovs Rīgā vairs nepalika ilgi – viņu vainoja divarpus miljonu dolāru nozagšanā no bankas "Olympia", tādēļ viņš noslēpās Krievijā. 2015. gada jūnijā Ļeskovs mira.


Karstākie punkti
Rīgā vienmēr kaut kur gāja karsti.
Deviņdesmito gadu sākumā policija teju ik dienu varēja rīkot reidus pa kafejnīcām un bāriem. Pārbaudīja it visu: dokumentus, ieroču klātesamību, narkotikas, vai cilvēks nav izsludināts meklēšanā. "Tolaik sāka uzplaukt degvielas un spirta kontrabanda, vēlāk sākās narkotikas. Liela nauda lika asinīm ritēt straujāk. Gandrīz tūlīt pēc kooperatīviem parādījās rekets. Mainījās noziedzīgo organizāciju struktūra. Tur viss turējās uz pakļaušanos un stingru hierarhiju. Visos variantos 10% no jebkura sava darījuma bandīti lika kopējā kasē, lai "kasieri", ja runājam viņu valodā, "sildītu zonu".


Piemēram, restorānā "Sēnīte" regulāri tikās Klopa banda. Šikoja, šķaidījās ar naudu,"
atceras kādreizējais kriminālpolicijas priekšnieks Valdis Pumpurs.
Foto: F64
Astoņdesmito gadu beigās organizētās noziedzības pārstāvji sāka pulcēties vietējo autoritāšu kāzās un dzimšanas dienu svinībās. No visām PSRS republikām Rīgā sabrauca gan noziedznieku līderi, gan likumiskie zagļi. Ķengaraga restorānā "Ruse" astoņdesmito gadu beigās vakaros pulcējās zināma publika, kas mēdza pasūtīt mūziku "Maskavas priekšpilsētas zagļiem". Aizdomīgas personas pulcējās arī Tērbatas ielas kafejnīcā "Rostoka". Tur bieži viesojās spekulanti un uzpircēji, apgrozījās sīkie krāpnieki.

"Bieži reidi notika "Rigondā" Purvciemā, Vecrīgas bārā "Magdalēna" un restorānā "Sēnīte" Ģertrūdes ielā. Stabu ielā bija picērija, tur vienmēr nāca tikai bandīti... Taču tad bija godīgāki laiki. Krāpniekiem bija negods vērsties pie advokātiem, sak, iekriti, tātad biji pelnījis. Viņi bēg, mēs viņus ķeram. Noteikumi skaidri. Nebija nekādu apiešanu, visi dzīvoja pēc noteiktiem likumiem," spriež bijušais policists Boriss (sarunbiedrs nevēlējās atklāt savu uzvārdu plašākai sabiedrībai – red.).
Latvijas policijas pirmās specvienības treniņi. Foto: Valsts policijas video arhīvs
Zemāka līmeņa noziedznieki pulcējās midzeņos jeb "pritonos": dzīvokļos, privātmājās, vasarnīcās. Šo midzeņu pamata kontingents – zagļi, klaidoņi, narkomāni, prostitūtas, kāršu spēlmaņi, savedēji. Daudz šādu punktu bija Rīgas centrā – Centra un Latgales priekšpilsētas rajonā. "Pritonu" izdzenāt nebija viegli: vispirms bija jāpierāda, ka šis ir nevis parasts dzīvoklis, bet aizdomīgu personu pulcēšanās vieta. Reizēm policijai nācies vairākkārt ierasties un pat rīkot slazdus.

Kad deviņdesmito gadu sākumā Latvijā atļāva brīvi pirkt un pārdot valūtu, parādījās arī valūtas krāpnieki ar "štābiem" lētās viesnīcās, piemēram, "Aurorā" vai "Sportā".
No milicijas pie policijas
Laikraksta "Brīvā Daugava" fotodokumenti (Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva audiovizuālo, foto un skaņas dokumentu digitālā krātuve)
"Strādāju Jūrmalas prokuratūrā no 1987. līdz 1990. gadam, biju vecākais izmeklētājs," stāsta Valdis Pumpurs. "Tolaik visas sarežģītās lietas izmeklēja prokuratūra. Milicijai bija savas lietas, mums – savas. Ar laiku visa tā ņemšanās ar papīriem, birokrātija ļoti apnika. Uz galda vienmēr kaudze lietu, tostarp atteikumu materiāli. Tu pat nevari izbraukt uz notikuma vietu kopā ar miliciju.

Deviņdesmito gadu sākumā Latvijā sākās cīņa par neatkarību un brīvību. Visa prokuratūra toreiz izstājās no partijas. Es burtiski iedegos ar šo cīņu, sāku sev meklēt interesantu darbu iekšlietu struktūrās. Pazīstami miliči ieteica: Godmanis veido savu apsardzi – valdības apsardzes dienestu, meklē speciālistus. Atgādināšu, ka tad vēl bija padomju laiki. Šķūņu ielā bija apsardzes pulks, no kura tad arī izveidoja valdības apsardzi, to vadīja Andris Bunka. Kad es tur nonācu, dienestā bija vien seši septiņi cilvēki, ieskaitot Miervaldi Vītolu – pieredzējušu operatīvo darbinieku, kurš jaunajā dienestā kļuva par miesassargu priekšnieku. Sākumā biju šoferis, pēc tam sava veida miesassargs. Piešķīra ieroci. Atceros, dzīvojām bunkurā," atminas Pumpurs.
Kā mainījusies Latvija 35 gados
Pumpura dzīvē šie notikumi bija vienlaikus ar grandiozajiem PSRS sabrukuma procesiem. Neviens nesaprata, kas notiks ar iekšlietu sistēmu. Kas sagaida gadiem veidoto aģentūru? Naudas bija maz – tik vien, lai samaksātu algas miličiem, bet kā ar aģentiem?

"Iekšlietu struktūrās nonācu pēc armijas 1989. gadā," stāsta Aleksandrs Demins. "Iestājos milicijas skolas Minskas filiālē."
" Tolaik milicijas seržanta alga bija 185 rubļi. Vairāk nekā vidusmēra inženierim. Maz vai daudz? Spriediet paši: maksa par labiekārtotu divistabu dzīvokli mēnesī – 18 rubļi, baltmaizes kukulis 22 kapeikas, rudzu maize – 14 kapeikas, piens mīkstajā iepakojumā – 12 kapeikas par puslitru. Dārgākās cigaretes "Kosmoss" – 60 kapeikas. Ēdnīcā par pusotru rubli varēja pārēsties."
"Deviņdesmito sākumā, pirms Pavlova reformas, algu palielināja līdz 220 rubļiem. Kad pārgājām uz latiem, bija smagi. Man sākumā alga bija tikai 60 latu, četrus mēnešus pārtiku no makaroniem ar kečupu, labi, ja dažreiz varēja nopirkt nedaudz gaļas vai cīsiņu. Vēlāk parādījās dažādas piemaksas, alga sāka augt: vispirms 150 lati, pēc tam 165. 1999. gadā mana alga bija 185 lati. Jā, tas nebija daudz, bet kaut kā varēja iztikt. Domāju, ja nebūtu entuziasma, diez vai mēs tik ilgi strādātu iekšlietu sistēmā," rezumē Demins
Foto: Valsts policijas video arhīvs
"Milicijai bija pienākums ar mums sadarboties, taču realitātē bija citādi: mēs jau bijām Latvijas policija, bet viņi joprojām bija pakļauti Maskavai. Piemēram, pilsētā noticis sprādziens, es zvanu uz pārvaldi Aspazijas bulvārī, bet dežurants mani pasūta. Nācās zvanīt viņu vadībai, lai ar mums sadarbojas. Mūs par līdzvērtīgiem sāka uzskatīt vien pēc kāda pusgada," atceras Valdis Pumpurs.

Latvijas policija ar laiku kļuva ietekmīga, taču pretestība bija jūtama vēl ilgi, jo gadu desmitiem veidotu sistēmu nevar tik vienkārši salauzt. "Lai izmainītu atsevišķu darbinieku domāšanu, bija nepieciešami gadi. Tikai 1993.–1994. gadā varēja teikt, ka tā kaut cik mainījusies. Daudzi uzskatīja, ka tas nav uz ilgu, ka nav jāmācās latviešu valoda. Sak, nedaudz pacietīšos, drīz viss atgriezīsies vecajās sliedēs. Un tie bija labi policisti, ļoti spēcīgi darbinieki. Taču tas viss vienalga bija viņos iesēdies un bija jūtams," stāsta Pumpurs.


"Uzskatu, ka deviņdesmitajos tika pieļauta ļoti liela kļūda: no struktūrām izmeta veselu darbinieku slāni, kas policijā bija nostrādājuši 10–15 gadus. Tie bija jauni virsnieki, kas varēja ne tikai izskaidrot teoriju, bet arī kopā ar jaunajiem kolēģiem aizturēšanu laikā skriet pa jumtiem. Atlaida dažādu iemeslu dēļ. Spēcīgs presings, cilvēkus piespieda aiziet,"
atceras Vsevolods Levins

"Daudzi pārcēlās uz Krieviju, kur tūlīt tika augstos amatos, jo Latvijas speciālisti bija kā kvalitātes zīme," Levins stāsta. Viņš teic, ka grūtības bija gan milicijā, gan policijā, taču nekad neesot bijis tā, ka trūktu kriminālizmeklēšanas darbinieku. "Dienests kriminālizmeklēšanā bija gods, tā vienmēr bijusi milicijas, bet vēlāk arī policijas elite. Tur neņēma kuru katru. Atceros astoņdesmitos un deviņdesmitos, kad Kriminālizmeklēšanas pārvaldē strādāja īsti profesionāļi. Ja neesi fanātiķis, tev tur nav, ko darīt. Kā kriminālpolicijas darbinieks pēc darba laika var izslēgt telefonu? Nesaprotu!" spriež Levins.
Kriminālā Rīga šodien
Noziedzības līmenis vienmēr atkarīgs no daudziem faktoriem, bet pats būtiskākais ir tautas labklājība. Jo smagākas ekonomiskās problēmas, jo mazāk darba un iespēju sociālajai izaugsmei, jo biežāk cilvēki izšķiras par nelikumīgiem veidiem, kā uzlabot savu dzīvi.

2000. gadu sākumā kriminogēnā situācija Rīgā pakāpeniski sāka uzlaboties. Noziedzīgie grupējumi nogāja no skatuves – daudzi neizdzīvoja kriminālajos karos, kāds tika notiesāts uz ilgiem gadiem, vēl kāds legalizēja savu darbību un kļuva par cienījamu uzņēmēju. Ekonomiku sildīt sāka pieejamās Eiropas naudas, sākās kredītu bums, bet reizē ar to – masu migrācija. Latvija sāka eksportēt savu noziedzību uz Rietumeiropas valstīm, savā ziņā valsts iekšienē kļuva nedaudz mierīgāk. Ne uz ilgu – 2008.–2009. gada krīze atkal uzjundīja noziedzības vilni, kuru apkarot izdevās vien 2010. gadu vidū.
Tiesībsargājošās iestādes ir atguvušās no deviņdesmito gadu satricinājumiem un iemācījušās strādāt neatkarīgas valsts apstākļos. Korupcija pakāpeniski kļuvusi par samērā retu parādību, policijas darbinieks vairs neraisa tās bažas un bailes, kādas daudziem bija "trakajos deviņdesmitajos".

Tiesa, problēmas gan paliek. Gan jauna veida noziegumi (krāpšanās internetā u. tml.), ar kuriem ir ārkārtīgi grūti cīnīties, gan darbinieku trūkums policijā.

"Agrāk sabiedrība saprata policista profesijas prestižu. Diemžēl mediji un reformas – gan perestroikas laikā, gan tām sekojošās – ir nonivelējušas šo prestižu zemāk par grīdu. Slēgtas visas skolas, kurās gatavoja topošos policistus. Tad nu arī nav jaunatnes. Algas ir visnotaļ normālas. Aicinājumam gan jābūt noteikti!"


"Tagad daudz runā, ka policijā ir nekonkurētspējīga alga, ka cilvēki tur neiet strādāt. Arī mums algas nebija pasakainas, taču cilvēki pilnībā nodevās savam darbam," teic Vsevolods Levins.
Noziedzība Rīgā: iecirknis "Centrs"
Noziedzība Rīgā: iecirknis "Ziemeļi"
Noziedzība Rīgā: iecirknis "Brasa"
Noziedzība Rīgā: iecirknis "Teika"
Noziedzība Rīgā: iecirknis "Ķengarags"
Projekta autores: Diāna Čučkova, Olga Petrova. Redaktors Anatolijs Golubovs. Tulkoja Egita Segliņa, Andra Čudare. Korektori Līgija Ciekure, Edžus Miķelsons. Foto: Māris Morkāns. Dizains: Natālija Šindikova, Inga Čujevska, Ralfs Eglītis, Oskars Dreģis. IT atbalsts: Nikolajs Trubačistovs.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.