Kriminālā Rīga – no trakajiem deviņdesmitajiem pie mierīgajiem divtūkstošajiem?

PSRS laikos šajā krastā Rīgai bija divas daļas: Ļeņina rajons (kopš 1991. gada – Zemgales priekšpilsēta) un Ļeņingradas rajons (tagad – Kurzemes priekšpilsēta). Divdesmitā gadsimta otrajā pusē te bija nosacīti klusi. Trauksmainākais Rīgā bija un vēl aizvien ir Maskavas rajons (Latgales priekšpilsēta), problemātisks bija arī Proletāriešu rajons (Vidzemes priekšpilsēta). Pārdaugavā, it īpaši Imantā, astoņdesmitajos gados notika daudz zādzību no dzīvokļiem un automašīnām: augstā vērtē bija priekšējie vējstikli un radiouztvērēji, tomēr kopumā guļamrajonu iedzīvotājiem bija itin piezemēta vienkāršu padomju ļaužu ikdiena.

Viss mainījās astoņdesmito gadu otrajā pusē. Līdz ar perestroiku jeb pārbūvi Rīgā parādījās pirmie uzņēmēji. Cilvēkiem radās iespēja pelnīt privātajā biznesā, gadījās arī, ka pirmā bagātība tika nopelnīta burtiski dažās dienās. Rīgā, gluži tāpat kā visās kādreizējās PSRS lielajās pilsētās, sākās strauja kapitāla audzēšanas ēra – un līdz ar to uzplauka arī organizētā noziedzība. Sākās kriminālās cīņas.

"Padomju gados noziedzība, protams, bija cita. Perestroikas rezultātā gaismā nāca viss, kas ilgus gadus bija pagrīdē," atminas kādreizējais Valsts policijas boss Juris Rekšņa. "Kāds kaut ko nopelnīja ar savu galvu un savām rokām, bet cits vienkārši nolēma ierasties un to atņemt. Rekets, iebiedēšana... Kas tik nebija! Tā, kā toreiz strādāja policija, šodien vairs nav iespējams, paldies Dievam! Un nemaz nevajag! Tā strādāt nedrīkst! Tas bija darbs līdz spēku izsīkumam, vienkārši brutāls spēks."