Tūristu, taksistu un teroristu rezervāts. Klusās Vecrīgas kriminālais stāsts

2000. gada rudenī bariņš nacionālboļševiku no Maskavas ielauzās Pēterbaznīcas tornī un draudēja uzspridzināties. 2009. gada 13. janvārī daudzreiz apdziedātās, šaurās Vecrīgas ieliņas pārvērtās par masu nekārtību un grautiņu arēnu. Dažādos laikos te degusi gan Prezidenta pils, gan Okupācijas muzejs, gan vēstures pieminekļi, gan viesnīcas. Kautiņi un konsumantes, kabatzagļi vairākās paaudzēs un no lēta alkohola apreibuši ārzemnieki, draiskas vecpuišu ballītes un taksistu kari. Kāda bijusi Vecrīgas kriminālā pagātne, un kas Rīgas sirdī notiek šodien?

Pēdējo 30 gadu laikā Vecrīga ne reizi vien bijusi vēsturisku un kriminālu notikumu epicentrs. Te 1991. gada janvārī slēja barikādes, bet tā paša gada vasarā Rīgas OMON vienība iebruka Latvijas Radio. 1995. un 1998. gadā nenoskaidroti vandaļi centās uzspridzināt sinagogu Peitavas ielā, savukārt 2000. gadā universālveikalā "Centrs" ielikts spridzeklis dzēsa viena cilvēka dzīvību un satricināja desmitiem citu mierīgo pilsoņu ikdienu.

Gan kādreizējie milicijas darbinieki, kas Vecrīgā strādāja astoņdesmito gadu beigās, deviņdesmito sākumā, gan mūsdienu policisti ir vienisprātis – visos laikos vecpilsētai raksturīgi iereibušo kautiņi un vētraina attiecību skaidrošana. Advokāte Līga Cīrule, kas savas karjeras pirmsākumos strādāja Rīgas pilsētas Kirova rajona milicijas nodaļā, atminas, ka daudzajos bāros un restorānos publika bieži vien ļāvusi vaļu savām jūtām un emocijām. "Un tad sākas skaidrošanās, greizsirdība. Kautiņi bieži vien notika pie Brīvības pieminekļa," stāsta Cīrule.

Kad astoņdesmito gadu beigās Latvijā sāka parādīties organizētās noziedzības grupējumi, milicija strādāja līdz spēku izsīkumam. Vērienīgi reidi, kuros aizturēja visus pēc kārtas. Sēdināja izolatoros uz trim diennaktīm. Pēc iekšlietu ministra noteiktajām sankcijām pilsētā tika ieviests īpašais režīms. "Mums pat atļāva paturēt ieroci: pēc darba to nenodevām, jo nebija jēgas. Piecos no rīta atgriezies mājās, bet astoņos jau atkal uz darbu. Atceros, kā braucu mājās ar automātu. Tā mēdza gadīties, ja notika kas ekstraordinārs, piemēram, meklēja noteiktu grupējumu," stāsta kādreizējais Kriminālpolicijas priekšnieks Valdis Pumpurs.

Terorista Viktora lieta

1997. gada 23. februārī Rīgas pilsētas Galvenās policijas pārvaldes dežūrdaļā atskanēja tālruņa zvans. Vīrietis, kurš sevi pieteica kā Viktoru, pavēstīja, ka saindējis pārtikas produktus Norvēģijas–Latvijas koncernam "Varner Hakon Invest" piederošajā veikalu tīklā. Policija nekavējoties slēdza veikalu "Rimi Dole" Ķengaragā, taču pārtikā neatrada nekādas indes pēdas.

Šī bija pirmā epizode, kad krustojās Viktora un Latvijas policijas ceļi: piecus mēnešus, no februāra līdz jūnijam, terorists šantažēja "Varner Hakon Invest", cenšoties izspiest vairāk nekā miljonu dolāru.

5. martā Viktors internetā publicēja ziņojumu ar nosaukumu "Terora akts", kurā viņš solīja kādā no veikaliem "Rimi" ievietot saindētus produktus. Aprīlī datorterorists piezvanīja uz laikraksta "Bizness & Baltija" redakciju un paziņoja, ka tagad prasīs naudu kompānijai "Varner Baltija". 16. maijā viņš vēlreiz piezvanīja uz redakciju, lai pavēstītu, ka Basteja bulvārī kādā no veikala "Dressmann" (kas piederēja "Varner Baltija") pielaikošanas kabīnēm novietots spridzeklis. Policija veikalā tik tiešām atrada radiovadāmu ierīci sprādziena radīšanai.