Pirms trim gadiem tika svinēta dzejnieces Montas Kromas 100. jubileja, kas atgrieza dzejnieces vārdu apritē pēc ilgstošas aizmirstības. Lai arī Kroma padomju laikā tika uzskatīta par dīvaini, kritizēta un pat izsmieta, šodien pētnieks Kārlis Vērdiņš sauc viņas dzeju par unikālu modernisma paraugu visā toreizējās PSRS lirikas kontekstā. Tomēr Kromas dzīves gājums šodien var šķist pretrunīgs – dzejniece kopš jaunības bija dedzīga komuniste un iestājās partijā vēl pirms Latvijas okupācijas 1940. gadā. Nupat Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts izdevis dzejniecei veltītu kolektīvo monogrāfiju "Monta Kroma: dzeja un refleksija".

Tomēr Kromas dzīves gājums šodien var šķist pretrunīgs – dzejniece kopš jaunības bija dedzīga komuniste un iestājās partijā vēl pirms Latvijas okupācijas 1940. gadā. Nupat Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts izdevis dzejniecei veltītu kolektīvo monogrāfiju "Monta Kroma: dzeja un refleksija".

Kā dzejniece Kroma debitēja jau 40. gadu otrajā pusē, taču sākotnēji rakstīja tipiskā socreālisma manierē un atbilstoši padomju propagandas nostādnēm. Līdz ar "atkušņa" perioda sākumu, kas kultūras dzīvi atbrīvoja no baisā Staļinisma jūga, arī Kromas dzeja kļuva arvien liriskāka un intīmāka. 60. gadu sākumā viņa aizbrauca uz augstākajiem literatūras kursiem Maskavā un tur gūto iespaidu ietekmē pilnībā mainīja savu stilu – turpmāk viņa rakstīja brīvajā pantā jeb verlibrā un pievērsās savu izjūtu un kaislīgo romantisko attiecību dokumentēšanai, daudz apdzejoja pilsētu, reflektēja par savu dzeju un nekautrējās arī no krietni radikālākiem domas lidojumiem un asociācijām. To nespēja saprast un pieņemt nedz lasītāji, nedz daudzi viņas laikabiedri – par Kromu pat nekautrējās rakstīt parodijas, ko darīja tādi socreālisma klasiķi kā Anna Sakse un Valdis Lukss.

"Manuprāt, viņa nekad īsti nejutās savā ādā socreālismā, jo tradicionālajās vārsmošanas sistēmās viņa nebija nemaz tik spilgta. Viņai vajadzēja "brīvo" dzeju un personisku pieeju," šādu Kromas pāreju raksturo Vērdiņš. "Viņas dzeja ir neparasta visas Padomju Savienības mērogā, jo "sešdesmitgadnieki" – tobrīd populārie padomju dzejnieki, kuru vidū bija Andrejs Vozņesenskis, Jevgeņijs Jevtušenko un Roberts Roždestvenskis, kam viņa tik ļoti sekoja, daudz vairāk koncentrējās uz sabiedriskajiem un sociālajiem motīviem," piebilst pētnieks.

Par Kromas dzejas virsotni tiek saukts viņas krājums "Lūpas. Tu. Lūpas. Es", kas iznāca 1970. gadā. Taču tolaik, 60.-70. gadu mijā, pat Kromas kolēģi pauda sašutumu par viņas radošo brīvību, tikmēr lasītāji lielākoties ignorēja, un Kromai gāja secen tāda popularitāte un klausītāju pārpildītie autorvakari, kādus piedzīvoja, piemēram, Ārija Elksne. "Latviešu dzejniekiem tolaik bija izteikta nacionālā sāpe. Piemēram, Belševicai bija piesmietās, okupētās Rīgas tēls, kas ir klusa un aizslēgta. Kroma absolūti pieņēma tagadni un to apdziedāja savā dzejā. Rīga viņai bija iedvesmas avots," uz vēl kādu Kromas dzejas neizpratnes iemeslu norāda Vērdiņš.

Читайте нас там, где удобно: Facebook Telegram Instagram !