Kad domāju par nozīmīgākajiem režisoriem kino vēsturē, fakts, ka visus viņu darbus vieno pat vairākas kopīgas iezīmes gan sižetiski, gan arī vizuāli, šķiet tikai loģisks meistarības apliecinājums. Kā bieži izrādās, atskatoties uz režisora daiļradi jau daudzus gadus pēc autora nāves, arī savā laikā neizprastie darbi bieži iegūst jaunu nozīmi un vērtību, jo, atrodoties tālā skatpunktā gadu izteiksmē, spējam filmu noskatīties bez aizspriedumiem, kas, iespējams, bijuši skatītājam, kas filmu redzējis uzreiz pēc tās pirmizrādes. Bet interneta ļaudīm pēdējā laikā "viena kino universa" principu kā lielu atklājumu īpaši patīk "piesiet" arī tiem dažiem dzīvajiem autoriem, kuri secīgi turpina radīt tikai lielas filmas.
Kventins Tarantino bez visiem citiem kopsaucējiem pats savās spēlfilmās ievieto vienādus pašizdomātus produktus. Nav nekādu šaubu, ka vienā un tajā pašā režisora radītajā noslēgtajā pasaulē mīt arī visi Vesa Andersona, pat Larsa fon Trīra, Mihaela Hānekes, pavisam noteikti Leo Karaksa, Žana Pjēra Ženē un Harmonija Korīna varoņi. Austrālijas, iespējams, svarīgākā režisora Baza Lurmena labākās filmas līdz šim vienoja vienota sapņa estētika – mēs it kā skatījāmies kaut ko labi zināmu, taču reti redzamais līdzinājās kaut jelkādam mūsu priekšstatam par to (un, kā jau sapnī, varēja atgadīties jebkas). Bet nu pēkšņi kičīga sapņa vietā mūsu priekšā ir biogrāfisks gargabals – rokenrola karaļa Elvisa Preslija radošo gaitu un attiecību vēsture ar menedžeri pulkvedi Pārkeru divarpus stundas garajā muzikālajā filmā "Elviss".
Sižets
Ir gadījumi, kad jebkuram skatītājam noder iepriekš painteresēties par gaidāmā mākslas pārdzīvojuma saknēm. Ja tas netiek darīts, publikas reakcija var būt visai amizanta. Tiešām grūti iedomāties, kādus
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
LASI VĒL
