Foto: DELFI
Nekādā gadījumā nešauboties par virsrakstā pieminēto kungu talantu un profesionalitāti, mēgināšu tomēr gan viņiem, gan pārējām ieinteresētām personām atvērt acis uz stāvokli ne tik daudz Operā un Orķestrī, cik kopumā kultūras jomā valstī un, sevišķi, mūzikas izglītības laukā.

Gan Andrejs Žagars, gan Karels Marks Šišons pēdējā laikā masu informācijas līdzekļos ir izplatījuši ziņas, cik slikti klājoties viņu vadītiem kolektīviem, cik mazs ir to finansējums, cik neatbilstoša ir Kultūras ministrijas (turpmāk - KM) attieksme pret viņu unkālajiem un īpašiem kolektīviem.

Negribu kavēties kopumā pie KM attieksmes pret mūzikas nozari un tās finansējuma, jo tas ir pārāk garš un bēdīgs stāsts, bet vēlos pakavēties pie augstākminēto kolektīvu īpašā stāvokļa un finansējuma.

Pirmkārt, par attieksmi. Domāju, ir apšaubāma un pat bīstama šī vēlme sadalīt vienas nozares - mūzikas nozares - profesionāļus īpašajos un  parastajos, nabadzīgajos (kuriem nevajag finansējuma, jo viņi gan strādā, gan dzīvo laukos) un bagātajos (viņi taču dzīvo Rīgā un strādā Operā, un Operai ir jāspīd (A.Žagars). Šī attieksme, kura izpaužas vārdos - "... ierēdņu acīs LNSO ir tikai viens no orķestriem citu kultūras institūciju pūlī..." (K.M.Šišons) liecina par nesapratni par situāciju valstī kopumā, par KM budžeta stāvokli un, galvenais, par savu kolektīvu vietu un lomu kopējā mūzikas un mūzikas izglītības lauciņā. Ja K.M.Šišons ar kultūras institūciju pūli domā visas KM pakļautībā esošās struktūras un organizācijas un to finansējumu, tad tā ir viena lielas diskusijas vērta lieta; ja zem pūļa domāti pārējie mūzikas profesionāļi, mūzikas kolektīvi, mūzikas organizācijas, tad te, man liekas, cienījamais maestro ir pāršāvis pār strīpu.

Ne tikai abi kungi, bet arī citas atbildīgās personas nesaprot, ka mēs dzīvojam un eksistējam vienā saistītā sistēmā; nesaprot, ka bez mūziķiem nebūs viņu kolektīvu; nesaprot, ka šos mūziķus audzina Latvijas mūzikas skolas, mūzikas vidusskolas, mūzikas augstskolas, pedagogi, vecāki; nesaprot, ka bez citiem orķestriem un kolektīviem nebūs arī viņu kolektīvu. Viņi nesaprot, ka mūzikas aisberga augšējā daļa - Opera, Orķestris - nav iespējama bez plašas aisberga zemūdens daļas, kurai jābūt vairākas reizes lielākai.

Un, ja mēs domāsim tikai par aisberga augšu un finansēsim tikai aisberga augšu, tad tas aisbergs izkusīs pāris gados.

Otrkārt, pakavēsimies nedaudz pie finansējuma. Vai Operai un Orķestrim ir iedots vismazākais finansējums? Vai šie kolektīvi ir tiešām apdalīti?

Nebūt nē. Redzam, ka finansiālā attieksme ir nevis negatīva, bet pozitīva. Operas finansējums pēdējo divu gadu laikā tika samazināts par 35%, kultūras nozarei kopumā samazinājums bijis par 45%, Latvijas mūzikas, mūzikas un mākslas, mākslas skolām samazinājums sasniedza 53% (!) Vēl viens fakts kontrastam -  2009.gadā valdība Operai piešķīra papildus finansējumu no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem 500 000 latu apmērā, savukārt Latvijas mūzikas skolas, mūzikas un mākslas skolas un mākslas skolas 2009.gada pēdējos 4 mēnešus strādāja tikai ar 30% finansējumu (!). Šodien vienas Operas finansējums sasniedz gandrīz pusi no visas mūzikas skolu, mūzikas un mākslas skolu un mākslas skolu kopējā finansējuma (!). Un kā tad paliek ar aisberga neredzamo daļu, kurā ietilpst arī mūzikas skolas? Vai šī daļa jau nesāk kust?

Par Orķestra finansējuma stāvokli krīzes laikā  gan nevaru neko rakstīt, jo man nav pieejama precīza informācija.

Ņemot vērā augstākminēto, kas tad mums būtu jādara?

Pirmkārt. Domājot par mūzikas nozares un mūzikas izglītības kā šās nozares pamatu nākotni, mums jābūt ļoti uzmanīgiem, tolerantiem un SOLIDĀRIEM. Ja KM procentuāli VISVAIRĀK samazina finansējumu mūzikas izglītībai - viskonkurētspējīgākai no visām izglītībām Latvijā, tad, pirmkārt, tas ir juridiski aplami (jo audzēkņiem jāpabeidz izglītību tajās programmās, kurās viņi ir iestājušies); otrkārt, nesolidāri un netālredzīgi (atcerēsimies par manis pieminēto aisbergu).  

Otrkārt. Cerēt, ka: ja mums būs viens orķestris, nevis vairāki (Liepājas SO, Sinfonietta Rīga, Kremerata Baltica u.c.), tad tam būs PIETIEKAMS finansējums; ja mums būs viena LNO un nebūs citu muzikālo kolektīvu Latvijā (muzikālo teātru, pašdarbības koru un orķestru, ansambļu, studiju utt.), tad tai būs PIETIEKAMS finansējums; ja mums būs uz pusi mazāk mūzikas vidusskolu un mūzikas skolu, tad tām būs PIETIEKAMS finansējums - tas ir NAIVI un neprofesionāli. Jo mazāk būs mūzikas institūciju, jo mazāk naudas tās arī dabūs - tāda, diemžēl, ir izpildvaras politika un loģika. Un, jo vairāk, jo vairāk. Un vēl. Jo lielāka būs mūsu mūzikas aisberga neredzamā daļa, jo labāk un straujāk attīstīsies mūzikas nozare un celsies tās profesionālisms. Jo ātrāk mēs kapitulēsim šodienas ačgārnās politikas priekšā, jo ātrāk pazaudēsim visu, ar ko šodien lepojamies.

Treškārt. Izriet pavisam loģisks secinājums - mums visiem, un, pirmām kārtām, mūsu valstsvīriem - Saeimai un, cerams, šonedēļ beidzot atslepenotajam jaunajam Ministru kabineta sastāvam - ir jāpārkārto sava domāšana, attieksme, saprašana attieksmē pret intelektu, kultūru, izglītību, mūzikas nozari, mūzikas izglītību. Šobrī Ministru kabinetā iesniegtais Ministru kabineta Noteikumu projekts par mūzikas profesionālās ievirzes izglītības programmu finansēšanu paredz nākamajos trijos gados pakāpenisku finansējuma vēl lielāku samazinājumu (!) esošām izglītības programmām un uz pusi lētākas un īsākas mūzikas izglītības programmas ieviešanu. Nezinu, vai smieties vai raudāt par tādu aprobežotu politiku un dubulto standartu - no vienas puses, mēs publiski un ārišķīgi ciemiņu priekšā lepojamies ar savu mūzikas izglītību, lieliskajiem mūziķiem, tautasdziesmām, koriem, unikālajiem Dziesmusvētkiem, Operu; no otras puses, griežam uz nebēdu naudu nost šās nozares pamatiem.

Visbeidzot. Šis pēdējo gadu gandrīz maniakālais nebeidzamais tirgus par naudu, varu, amatiem ir pilnīgi aizēnojis to pašu galveno, ar ko vajadzēja sākties Latvijai. Un Latvijai ir jāsākas ar radošu, gudru, inovatīvu, ētisku, godīgu CILVĒKU. Un tad tajā CILVĒKĀ ir jāiegulda līdzekļi. CILVĒKĀ, nevis nozarēs, sfērās, struktūrās, nodaļās, akciju sabiedrībās un pārējās "ās". Ir jāiegulda tik daudz, kamēr Latvija kļūst CITĀDA. Un tam ir vajadzīga PROGRAMMA. Nevis uz ātro (vai lēno) sastiķēta kārtējā koalīcija ar tajā ietvertiem kārtējiem ugunsdzēsības darbiem, bet programma - kas mēs esam, kas mēs gribam, ko mums vajag, kā to darīsim.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!