Latviešu lasītājam reti tiek dota iespēja iepazīties ar pilnu kāda citzemju autora dzejas apkopojumu. Visbiežāk atdzejotāji dot priekšroku izlases formātam gan grāmatas formāta ierobežotā apjoma dēļ, gan, domājams, tādēļ, ka šādi grūti latviskojamos vai vispār netulkojamos tekstus iespējams izlaist. Tādēļ darbs, ko uzņēmušies Juris Kronbergs un Guntars Godiņš, ķeroties pie zviedru dzejas granda Tomasa Transtremera (1931) piecdesmit gadu laikā izdoto visu divpadsmit krājumu atdzejas, ir pelnījis uzslavas. Bet darba rezultāts – teju trīssimts lappušu biezais sējums – rāda, ka viņu pūles ir attaisnojušās.
Iesākumam neliela piezīme par autora uzvārda atveidi latviešu valodā. Jau no pirmās Transtremera dzejas publikācijas Latvijā, 1969. gada Dzejas dienas almanahā Zigurda Elsberga atdzejojumā, rakstu zīmē "ö" dzejnieka uzvārdā latviski atveidota kā "ē", savukārt Knuta Skujenieka Rakstu sējumā, kas apkopo viņa atdzejojumus, uzradies vēl viens garais burtais – Trānstrēmers. Šķiet, pēc inerces sanācis, ka pirmajās relīzēs par šo izdevumu un pat Arta Ostupa recenzijā Latvju Tekstu Vasaras numurā garais "ē" joprojām saglabājies. Taču beigās grāmata nāk klajā, kā rādās, ar adekvātāko Transtremera uzvārdu uz vāka.
Ja domājam par iemesliem, kādēļ Transtremers kļuvis par visvairāk tulkoto pēckara zviedru dzejnieku, pirmkārt, jāmin viņa dzejas valodas precīzā, koncentrētā tēlainība, kas, iztikdama bez pašmērķīga dekoratīvisma, ļauj lasītājam ieraudzīt ainavu, priekšmetu, parādību u.t.t. no īpata skatpunkta. Lūk, piemērs: "Ja kāds visu dienu brauks ar laivu / pāri mirdzošajiem līčiem, / tas beigās aizmigs zilas lampas iekšienē, / kamēr salas rāpos pa stiklu kā lieli naktstauriņi." (Atelpa jūlijā, 123. lpp.). Ne velti Brodskis atzinies, ka nočiepis zviedru kolēģim dažas metaforas.
Domāju, tāpat svarīgi izrādījušies Transtremera meklējumi pēc vispārcilvēciskā un kādas citas realitātes atblāzmas redzamajā pasaulē. Tas var atklāties, piemēram, mūzikā vai visbiežāk ainavā. Pieļauju, netrūkst lasītāju, kuri šos dzejoļus uztver ne tikai kā literatūru, bet arī kā garīgu, taču ar oficiālajām reliģijām nesaistītu ceļvedi.
Daži pieturas punkti Transtremera biogrāfijā. Dzimis Stokholmā, mācījies Sedra Latīn ģimnāzijā. Starp citu, laikā, kad Transtremers bija skolas audzēknis, te filmētas ainas režisora Alfa Sjeberga (Alf Sjöberg) filmai "Spīdzināšana" (1944), kuras scenārija autors bija neviens cits kā jaunais Ingmars Bergmans. Tā bija pirmā filma, kuras titros parādījās slavenā zviedru režisora vārds.
Pēc dzejas un psiholoģijas studijām Stokholmas universitātē Transtremers strādā mazgadīgo noziedznieku labošanas iestādē par psihologu, tai pat laikā iespēdams daudz ceļot. Tā arī viņa dzejā mākslas meklējumi līdzsvaroti ar konkrētu dzīves detaļu tvērumu, pat transcendentālā pieredzējumā nezaudējot sakaru ar īstenību.
Vēl svarīgi, ka māksla – Šūberta skaņdarbs vai Vermēra glezna – Transtremeram ir pasaules izziņas veids tāpat, kā arheoloģija, dabas zinātnes vai ceļošana: "Ej kā pēdu dzinējs suns tur, kur patiesība bradājusi!" (Par vēsturi, 102. lpp).
Lai gan Transtremera dzejā, īpaši vēlākajā periodā, bieži sastopama kādas mistiskas pieredzes apraksts – nereti vērotājs atrodas transam līdzīgā stāvoklī, sapnī, pacēlies virs zemes vai tieši otrādi – nogrimis dziļumā – šīs augstākās patiesības aptveršana nekad nenotiek pilnībā. It kā dzejnieka skatiens vienmēr nonāk vietā, kur meklētais tik tikko bijis, atstādams vēl siltas pēdas, tomēr to nesastop aci pret aci. Te gan jāpiebilst, ka kādas augstākas garīgās enerģijas klātbūtne vai drīzāk tās atblāzma Transtremera dzejā atklāta bez reliģiskas eksaltācijas. Viņš nav sludinātājs.
1990. gadā pēc smadzeņu triekas Transtremers zaudē runas spējas. Tikai pēc sešiem gadiem iznāk nākamais krājums "Sēru gondola", kura ieskaņā precīzi raksturota nespēja runāt: "Vienīgais, ko gribētu teikt, / nesasniedzami mirdz / kā sudrabs / lombardā." (Aprīlis un klusums, 245. lpp). Taču jau 1974. gadā poēmā "Baltijas jūras", Transtremeram tik ierasti viena dzejoļa robežās savienojot dažādu laiku un telpu reālijas, īsu brīdi vēstījumā pazib līdzīga situācija, kādā 16 gadus vēlāk nonāk pats autors: "Kaut kas grib būt izteikts, bet vārdi neļaujas. / Kaut kas, ko nevar izteikt, / afāzija, / nav vārdu, bet varbūt ir stils..." Tad seko stāsts par kādu anonīmu komponistu, kurš pārcieš asinsizplūdumu smadzenēs: "labās puses paralīze ar afāziju, viņš uztver tikai īsas frāzes, aplamus vārdus. / Tagad viņu vairs nesasniedz ne pagodinājumi, ne nosodījumi. / Bet mūzika paliek, viņš joprojām komponē savā stilā." (161. – 162. lpp.). Interesanti, ka arī Transtremera gadījumā "mūzika paliek". Pēc triekas un ķermeņa labās puses paralīzes, viņš turpina spēlēt klavieres ar kreiso roku un vairāki zviedru komponisti tieši viņam rakstījuši vienrocīgus skaņdarbus.
1999. gadā plašas atdzejotāju komandas (tostarp tādi prominenti dzejnieki kā Knuts Skujenieks, Vizma Belševica, Uldis Bērziņš, arī Juris Kronbergs) veikumā iznāca bilingvālā Transtremera dzejas izlase "Atmiņas mani redz" (Jumava). Tāds ir arī kāda dzejoļa virsraksts no krājuma "Mežonīgais tirgus laukums" (1983), kā arī dzejnieka autobiogrāfiskās prozas grāmatas nosaukums.
Šajā Mansarda izdevumā teksti atdzejoti no jauna, kā teikts priekšvārdā, "viengabalainības labad". Tāpat jāatzīmē, ka iepriekšējās versijās ir iezagušās dažādas nepilnības. Tā vietām, iespējams, nespējot izsekot oriģināla metaforu līmeņiem, mainījusies teksta nozīme. Tā dzejolī "Atvērtas un slēgtas telpas" Zigurda Elsberga variantā zāļu stiebri čukstus lūdz amnestiju, bet dzejolis noslēdzas ar rindu, kas it kā atbild šim lūgumam: "Atbilde noskan: "Nē."" Jaunajā dzejoļa latviskajā versijā pēdējās rindas gan ir šādas: "Mazliet tālāk no augstienes redzams zilais / nebeidzamais skujkoku paklājs, / kur mākoņu ēnas stāv uz vietas. / Nē, lido uz priekšu." (113. lpp).
Protams, ņemot vērā dzejas žanra specifiku un atdzejas problemātiku, tikpat labi varam runāt par atšķirīgām teksta interpretācijām. Tā, piemēram, Vizmas Belševicas atdzejojumā poēmas "Baltijas jūras" nosaukums atveidots, kā "Baltijas jūras salas" – viens vārds vairāk vai mazāk, un nozīme mainās.
Tāpat, salīdzinot ar iepriekšējiem latviskajiem variantiem, manuprāt, Kronberga un Godiņa atdzejojumos valoda ir lakoniskāka, brīžiem pat konspektīva, kas, šķiet, tuvāka Transtremera dzejas "domas koncentrācijai", kā to ievadvārdos raksturojis Kronbergs. Tāpat tas labi saskan ar šo dzejoļu emocionālo atturību – nav grūti pamanīt, ka es tajos lielākoties ir vientuļš un nereti vēro pasauli, it kā no malas.
Jājautā, vai iepriekšējā izdevuma atdzejotāji nav apzināti centušies padarīt Transtremera atturīgo stilu vieglāk uztveramu latviešu lasītājam, kurš pieradis pie daiļrunīgākām, liriskākām intonācijām.
Jāatzīst, ka bija nepieciešams laiks, lai dažos dzejoļos ielasītos, jo to rindas jau iespiedušās atmiņā no Jumavas izdevuma vai Skujenieka Rakstu atdzejas sējuma. Piemēram, Skujeniekam dzejolis "Pāris" (te 69. lpp) ieturēts jamba metrikā un tagad, lasot jauno variantu, nepamet sajūta, ka dzejolim kaut kā pietrūkst.
Vēl, domājot par atdzejojuma valodu, man radās jautājums, vai "Sēru gondolā nr. 2" (248. lpp.) minētais frīģiešu valdnieks, kam pielīdzināts Vāgners, latviski nav vienkārši Mids, nevis Midass, kā tas ir šeit un arī Jumavas izlasē.
Mani patiešām priecē šīs grāmatas iznākšana un, domāju, to ir vērts lasīt ne tikai literatūrai pietuvinātai publikai, bet ikvienam domājošam cilvēkam, kā oriģināla stila piemēru, jo, apjauzdami valodas iespējas, mēs attīstām arī domāšanu.