Pats stāsts ir gaužām vienkāršs. Trīs jaunieši, kurus filmā veiksmīgi attēlo tie paši, kuri stāvējuši uz JRT skatuves, Toms Auniņš, Normunds Griestiņš un Pēteris Nebars, dodas uz vienam no viņiem piederošo lauku māju netālu no Krievijas robežas, lai uzņemtu filmu. Izklausās teju pēc radošās nometnes, ja šāds apzīmējums būtu precīzs bēgšanai uz kādu pamestu nostūri, lai stimulētu radīšanas procesu. Tomēr jau pašā filmas sākumā kļūst skaidrs, ka jauniešu mērķis nav viss mākslinieciskas idejas vadīts, bet vairāk tendēts uz 21. gadsimta "15 minūšu" slavas alkām. Dialogos, kuru 57 minūtes garajā kinolentē ir samērā daudz, atklājas trijotnes personīgās traģēdijas un iemesli, kuri stimulējuši izvēli piedalīties filmēšanas projektā.
Izrādās, ka zināšanas, tiesa, visai aptuvenas, par kino pasauli ir tikai vienam no dalībniekiem. Viņš, nozogot sagādājis arī vienīgo kameru, kuru tad arī sargā kā dārgumu un spožās nākotnes ķīlu. Viņa vārdos ieskanas arī mūsdienu tehnisko iespēju iezīmētais uzskats, ka filmu tagad var uzņemt katrs, kuram pa rokai telefon/foto kamera. Abi pārējie šķiet piekrituši grandiozajai domai aiz bezdarbības. Tik pat trūcīgas kā jauniešu zināšanas par kino jomu ir arī viņu "brainstormingos" radītās idejas. Tādejādi veidojas savdabīgs mūsdienu jaunās paaudzes portrets, kurā iezīmējas instinktīva taustīšanās pa dzīvi. Tomēr, neskatoties uz trāpīgo un pārdomas rosinošo puišu raksturojumu, interesantāka par filmas saturu ir tās forma.
Arī tajā iezīmējas, kas tāds, ko lielākoties atļaujas tieši jaunā paaudze – eksperiments. Ideja filmēt materiālu dažādās kvalitātēs, lieliski sasaucas ar darba saturu. Montāžā dažādie varianti nomaina viens otru. Stipri graudaini attēli ar visnotaļ izkropļotām krāsām mijas ar augstas kvalitātes pilnasinīgi krāsotiem kadriem. Tik pat mainīga ir kadrējumu dinamika, kurā ar trīcošu rokas kameru filmētus kadrus nomaina gleznaini kopplāni. Operatora darbs ir lielisks, spējot pārlekt no neprofesionālas pieejas filmēšanai uz izteikti estētisku skatījumu. Veidoto vidi labi papildina filmas skaņa, kuras ietvaros putnu dziedāšanu, bišu dūkšanu un vēju koku zaros, kā arī hipnotisko, gandrīz melanholisko kinolentes muzikālo tēmu nomaina dinamiska elektronika, vietām iezagušās arī nepieradināti un no nenoteikta avota nākoši trokšņi, kas rada teju vai šausmu kino cienīgu trauksmainību.
Filmas veidotāji rotaļājušies arī ar dažādiem žanru elementiem gan radot lielbudžeta kinolenšu sajūtu, gan piedāvājot dokumentālo filmu dinamisko kameras lietojumu, vienā brīdī pat neaizmirstot par televīzijas šova estētikā ierakstītām varoņu pārdomām par filmēšanas procesa gaitu un sadzīvi.
Šāds nepastāvīgums uz montāžas galda ieguvis konceptīvu vērtību, radot nenoteiktību, kas vieš aizdomas par to, ka "Filmas" kino versijas saturs nemaz nav tik vienkāršs kā sākumā varētu šķist. Vērojot darbu nepamet sajūta, ka redzamais ir rotaļa, kurā brīžiem zūd robežas starp filmas "realitāti" un puišu radīto materiālu. Šī spēle ir intriģējoša un vienlaicīgi šķietami arī neatrisināma, it īpaši tad, kad papildus mezglu tajā iemet vecās lauku mājas dīķī atrastā trijotnes dalībnieka līķis. Tā nu atsakoties no jebkādiem piedāvātās situācijas risinājumiem, filmai punktu pieliek nāve.
Eksperiments kā jau eksperiments, varbūt kādam mazāk saprotams, veiksmīgāks vai neveiksmīgāks, bet vienmēr rezultatīvs, meklējot interesantus mākslinieciskos risinājumus.