Fragmenti no Osvalda Zebra stāstu krājuma 'Brīvība tīklos' II
Foto: Publicitātes attēli

Fragmenti no Osvalda Zebra stāstu krājuma "Brīvība tīklos", kas Latvijas Literatūras gada balvai 2010 izvirzīts nominācijā Spilgtākā debija. Stāstus klajā laidis "Jāņa Rozes apgāds". Balvas saņēmēji tiks noskaidroti svinīgā ceremonijā Spīķeros 20. maijā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

No stāsta "Visskaistākais"

Desmitais gads. Ak Dievs - viņš atkal ir zadzis! Mēs atklājam, ka krājkasē ir tukšums, un nav arī saprotams, kur, kad un kā viņš šo naudu iztērējis. Krājumi arī iet uz beigām, un mēs esam spiesti aizņemties nedaudz naudas. Nekad vēl neesam aizņēmušies un sākumā ir bail, bet vēlāk, šķiet, tas nemaz nav tik traki. Mēs esam bargi un noteikti, bet Gustavs tik ļoti nožēlo un tik jauki stāsta, ka pircis citiem mazajiem kūkas un konfektes. Kādam bārenim esot pat atdevis savu rotaļu auto. Mums tā gribas viņam ticēt!

Četrpadsmitais gads. Visskaistākais pirmo reizi mums iekož. Viņš skaļi sauc pēc papildu porcijas vakariņās, bet mūsu krājumi ir galā. Mēs cenšamies ieskaidrot viņam, ka vajadzētu arī pašam piedalīties pie ēdamā sagādes vai atvieglot mums mājas soli, un tad, straujā niknumā, viņš iecērt savus asos zobus mums rokā. Spicās ausis trīc un apstulbumā mēs pat nepamanām, ka visskaistākais ir nogaršojis mūsu asinis. Mūsu pašu bērns! Vēlāk viņš atvainojas, taču kodieni ar to nebeidzas - tie kļūst uzstājīgāki un ilgāki. Mums būs atkal jāaizņemas, lai remdētu Gustava badīgumu.

Astoņpadsmitais gads. Gustavs ir mūsu mugurā, iegremdējis garos zobus mūsu kaklos, tas lēni zīž atlikušās asinis. Ak, kur gan palicis mūsu visskaistākais? Sāļa garša mums metas mutē no smagās nastas un asajiem zobiem. Viņš sācis ņurdēt, ja gribam uz mirkli atbrīvoties, un iecērt asus nagus mūsu rokās un vēderos. Mēs sačukstamies par savu drīzo galu, ja vien nevarēsim no viņa tikt vaļā. Bet kā gan? Skaļais viesis klaudzina, Gustavs īd - viņš negrib nekādus ciemiņus, bet mēs tomēr atveram. - Ak kungs, līdz kam gan viņš jūs novedis, - šausminās viesis, bet Gustavs kaunīgi traušas nost no muguras. Viņam nepatīk, ka skatās, ka šausminās. Mums ir brīdis atelpai.

- Jums vajadzīgs vēl viens bērns, tas jūs atbrīvotu no šī monstra, - čukst viesis mūsu šaurajā virtuvē.

No stāsta "Līdz Kristceļiem"

Ak Dievs, kaut nu vienreiz būtu tas krustojums, es domāju, kad jau trešais vai ceturtais pagrieziens paver vien skatu uz nākamo līkumu. Labi, ka ceļš drusku piebraukts un mēness spīd. Mihails ir kādus metrus man priekšā, es jūtu, ka atpalieku, jo smagā soma ar notrūkušo rokturi mani sapin. Nekādas melodijas manās ausīs neskan, karsts groks vai silta krāsns manu prātu nenodarbina. Lai nu kā, esmu tik nokusis, ka vajag drusku atpūsties.

- Ei, nebizo... Uzpīpējam, - saucu Mihailam, kurš jau sāk saplūst ar tumšo mežu. Dzirdu, ka viņš ir apstājies, tātad gaida, kad pienākšu tuvāk.

- Tagad nu gan viens derēja, ne? - Cenšos būt mundrs, kad esmu tuvāk. Viņš neatbild. Brīžiem man šķiet, ka viņa šeit nemaz nav. Baigi. Un arī auksts.

"Ar ogli, melnu, biezu es zīmēju, ka zib," skan man ausīs skolnieciņa balss. Un vēl drūmais stārķcilvēka skatiens un pelēkzilais ronis un zemnieks ar nazi, peroni, Rīga - tas viss man šķiet nupat, vienlaikus nozibējis. Saprotu, ka esmu gluži viens šajā ceļā, neredz ne Mihaila, nedz kāda cita ceļabiedra. Mēness ir pilns un silts.

- Nu, duraks. Bļiiin, nu celies taču, celies augšā, - kāds tā kā stīvējas ap manu kuslo augumu. Man pēkšņi kļuvis tik silti, tik mājīgi un ļoti negribas. Nedz iet, nedz neiet. - Stulbeni, tā var nosalt, ja. Ir tā kā siltāks, ja, un tā kā patīkami, - uz mīkstajām kājām draugs mani stutē. Pieceļos un gluži mīkstām kājām steberēju tālāk. - Drīz jau būsim galā, tik ilgi jau ejam, tie Kristceļi taču būs tepat, uz šī ceļa, - Mihails klusi runā, bet no manis pārāk tālu vairs neatraujas - pieskata, lai nenosalstu.

Paldies tev, paldies, es pie sevis domāju un esmu gatavs labākos dzejoļus atdot draugam. Nu, varbūt ne visus labākos, bet divus, trīs - noteikti. Mana iecere - brīvdienas pavadīt atrautiem no pilsētas kņadas, kur ar Mihailu pat lāgā parunāt neizdodas, lauku klusumā lasīt savas un svešas vārsmas, vakarā ilgi runāt - pašlaik būtiski irst. Ja vispār tiksim līdz manu radu lauku mājām, atliks vien rūpes par plīti, par ūdeni, par ēdienu, par guļasvietu, un no rīta atkal viss no gala. Būtu labāk braukuši pavasarī, es prātoju. Steberējiens pēkšņi kļūst cerīgs - aiz pagrieziena nāk redzams klajums, tālumā pelēks māju puduris un no resnas kupenas izlīdis autobusa pieturas stabs. Kristceļi.

No stāsta "Vaina"

Mēs sēžam turpat, zem ozoliem, Zane aizsāk, Alekss turpina. Viņi esot mākslinieki, tas foto tikai tā - hobijam. Aktrise teātrī, nupat noslēgti jauni līgumi, būšot lomas un varbūt arī kino. Viņš esot dramaturgs, jau pierādījis sevi esot un jauna veida teātri veidojot. Nākotnē daudzi viņam būšot pateicīgi, bet tagad - nesaprotot. Viņš daudziem palīdzot atrast sevi, saprast sevi un tā. Es klausos, zodu uz ceļiem atspiedies, un jūtu - mani ozoli raujas mazāki.

"Kaut kas nelāgs man ir pret jums abiem," es domās viņiem saku. Tie nedzird - Zane atgūlusies un klusi plānās lūpas kustina, bet viņš tikai runā par savām skatuves idejām, psiholoģiskajiem paņēmieniem uz skatuves un tamlīdzīgi.

- Tu varbūt domā, kāpēc es to visu stāstu, neesam jau ne draugi, ne kas. Bet zini, man liekas, ka šeit, ka tev vajag uzzināt tādas lietas, kas varētu izraut, saproti? - Viņš brīdi klusē, skatās man acīs, tad paceļ zodu gaisā un atsāk.

- Es esmu arī kādreiz bijis bez īpašas sajēgas par to, kādam vajadzētu būt cilvēkam. Kopš esmu nonācis teātrī, man šķiet, es to zinu. Tas ir tik vienkārši, tev varbūt liksies, ka pārāk vienkārši, nu, jā, tavā vecumā jau vairāk gribas to sarežģīto.

Viņš tagad skatās kaut kur prom - apmēram manu māju virzienā. Es atceros par Rūdiņu, atceros, ka līdz mammai tā arī nenonācu, atceros, ka man jāpalīdz sakārtot vieta rītdienas zaļumballei. Nez, kas ar tiem asariem kannā?

- Saproti, viss, kas mums vajadzīgs, mums jau ir. Nelielas iemaņas darbam, spējas saprasties, mīlēt, daži var radīt kaut ko jauku citu priekam. Saproti, mums viss ir, un tikai nieks, kas būtu vajadzīgs savai un tuvāko labsajūtai, ir līdzcietība. Drusku cieņas un iejūtības un nedaudz piepūles, lai sadzirdētu, ka kāds čukst pēc palīdzības.

- Jā, un arī drusku naudas, jauka istaba un neliels radio, un fotoaparāts, - Zane lēni stiepj vārdus.

No stāsta "Desmit dienas"

Mazais vīriņš veikli pieceļas, pasper divus solīšus uz priekšu, nedaudz pieliecas un ātri nober:

- Cienījamā tiesa, mans aizstāvamais vainu nožēlo, nenoliedz, ka ir sitis, atzīst to. Ar akmeni sitis. Protams, viņš aizstāvējies, - Vimba rāda ar mazu pirkstiņu uz Toma pusi, - un darījis to, kā saka, ar priekšmetu, kas nu pie rokas bijis, šajā reizē - ar akmeni darījis. Cienījamā tiesa, apsūdzētais nav sabiedriski bīstams, sodīts agrāk nav, nožēlas pilns, tāpēc es lūgtu apcietinājumu nepiemērot, tas ir, rast iespēju nepiemērot šādu drošības līdzekli, jo neba jau nu viņš tūristus...

- Paldies, Vimba. Man viss skaidrs. Tiesa aiziet apspriesties - gaidiet lēmumu, - viņa jautājuši uzlūko savu sekretāri, kura saviebjas, - ap četriem.

Tiesnese zibenīgi uzlec kājās, izrādās, viņa ir ļoti maza auguma, laikam sēdējusi uz kāda paaugstinājuma. Ansis iebiksta Tomam mugurā - jāiet no zāles laukā. Vimba čukstot atvainojas, ka ieskriešot pie radinieka pašvaldībā, bet Ansis ar Tomu paliek tumšajā gaitenī uz pelēka koka sola. Viņi sēž gaitenī dažas stundas - ārā dzirdami vasarīgas Jūrmalas trokšņi, puišeļi pēc peldes kliegdami atkal brāžas cauri tiesas pagalmam, ik pa stundas ceturksnim dzirdama vilciena svilpe. Pēcpusdiena atkal ir karsta.

Vispirms atgriežas tiesneses palīdze - briesmīgi pumpaina knisle tumši zaļā džemperī, kas jau iztālēm stipri ož pēc lētiem smēķiem. "Ārprāts, šitādā versmē viņa staigā džemperī," domā Toms un atkal sajūt vajadzību padarīt lielās lietas.

- Es uz tualeti varu?

- Nu jau viņa varēja nākt... Ko? Jā - ej, tikai ātri.

- Un nedomā bēgt, - klusi vēl nosaka garais Ansis, bet tad pēkšņi lec kājās, ar diviem soļiem ir Tomu panācis, saķer aiz rokas un iešņācas: - Viņa ir atpakaļ, cieties.

Vairāk fragmentu no Osvalda Zebra stāstu krājuma "Brīvība tīklos" šeit.

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form