Inta Balode: Skatuviskā tautas deja – kolektīvisma atliekas un latviskais gars  (4)

Puse Latvijas iedzīvotāju dzied, puse – dejo. Tie, kas dejo, dejo tautiskās dejas. Visu to pašdarbnieku, kas dejo baletu vai laikmetīgo deju, hiphopu vai standartdejas, šova deju vai breiku, līnijdejas vai vēderdejas, flamenko vai Argentīnas tango ietekme un vēriens nav ne tuvu tam, kāds piemīt skatuviskās tautas dejas pasaulei. Vēl kaut kur blakus ir cilvēki, kas kopj īsto, etnogrāfisko tautas deju un droši vien ar sarauktu degunu nolūkojas uz nostieptajām pēdām, šenē un plijē, bļinčikiem un dubultpolkām, liekajām bizēm un sarkanajām lūpām.

Tas nekas, ka skatuviskā deja dzimusi un uzplaukusi režīmos, kur demokrātija un individualitāte nebija lielā cieņā – Ulmaņlaiku Aizsargu svētku vingrotāju veidotie raksti laukumā, deju svētki Daugavas stadionā un reģionālajās estrādēs ar obligātajiem režīma slavinājumiem. Vai nu tas mazina tautas vienotības un kustības svinēšanu? Vai nu tas atceļ faktu, ka tieši šajā vidē ražīgus mūžus nodzīvojuši daudzi talantīgi horeogrāfi, realizējot tādas ieceres, ko nekad nevarētu atļauties uz Operas skatuves. 1997. gadā likvidētais profesionālais kolektīvs Valsts deju ansamblis Daile, ko vadīja Jānis Ērglis, bija viena no pirmajām vietām, kur 90. gados sāka dejot modernāk, sāka sadarboties ar ārvalstu horeogrāfiem. Latvijas profesionālā deja šobrīd būtu stipri vien citāda, ja ne VDA "Daile" un Muzikālā teātra likvidācija, kā rezultātā Latvijā palika tikai viena valsts finansēta iespēja dejot profesionāli – LNO balets.

Bet labi, ka laukos turpina dejot par spīti tam, ka vadītājiem nemaksā vai maksā dažus latus. Ārpus Rīgas deju kolektīviem ir nenovērtējama sociālā loma. Nereti tā ir vienīgā iespēja izrauties no ciema, doties izbraukumos. Kopš atcelts obligātais militārais dienests, gandrīz vai vienīgā iespēja lauku čalim tikt pie taisnas muguras un mākas labi apieties ar meitām ir pagasta deju kolektīvā. Dzīvas arī labās kolektīvisma atliekas – nolīdzināties, rēķināties ar līdzcilvēkiem, atbalstīt jaunākos, ar apbrīnu skatīties un mācīties no tiem, kam sanāk labāk, nepiedzerties pirms atbildīgiem koncertiem un smaidīt, smaidīt, par spīti visam smaidīt (žēl, ka tas aizmirstas ejot pa ielu vai braucot pie auto stūres). Rīgas kolektīva pieredzi pati gan neesmu guvusi, bet ir gadījies dzirdēt, ka lielā dejotāju (lasi – meiteņu) skaita dēļ konkurence un metodes, kā ar to cīnīties, tur gan esot kā mežonīgajā kapitālismā nevis draudzīgajā komunismā.

Deju kolektīvi ir ne tikai kolektīvisma labāko tradīcija glabātāji, bet arī latviskuma labo un slikto pušu mājvieta. Blakus tautas tērpu, horeogrāfu, latvisko un jaun-latvisko dejas soļu iepazīšanai latviskums plaukst arī aprunājot citus kolektīvus – gan tos uzpūtīgos labākos, gan tos, kas vēl sliktāk līdzinās nekā mēs. Pat diezgan reģionālos kolektīvos nereti valda ārkārtīga nopietnība un dramatiski saspringta profesionāla attieksme. No vienas puses tiek kopta atbildība un darba tikums, no otras – varbūt te redzamas latvieša stindzinošās bailes no kļūdām? Ja tomēr gadās kļūdīties, tad pārdzīvojumi lieli un reizēm labāk iet prom no kolektīva, lai biedrus vairs nepieviltu.

Sēžot Ķīpsalas tribīnēs no blakussēdētājiem dzirdēju dikti lielu sašutumu par šķībām līnijām un citiem aplam veiktiem elementiem (runātājiem gan bija laiks gudri spriest, jo paši bija no tiem dejotājiem, kas laukumā dodas tikai uz ievadu un noslēgumu). Es gan teiktu, ka ar koncertu "Kad novadi Rīgā dej" (mākslinieciskais vadītājs Jānis Ērglis) viss bija kārtībā, bet…

Tas šķita pārāk parasts, ar mazliet mazāk veiksmīgu repertuāra izvēli, pārāk līdzīgs tam draudzības koncertu formātam, kur galvenais akcents ir dejotāju balle pēc koncerta. Kāpēc atkal vecā četru novadu tēma, ja dejo tikai Rīgas kolektīvi? Turklāt pēc scenārija sanāk apmēram tā – kaut ko tie novadi padara, un tad tik sāksies īstā dancošana. Ja jau vēl būtu nezin kādas jaunās Rīgas dejas un, piemēram, viesi no citām Rīgas etniskajām kopienām, kas kaut arī atgādinātu tautu draudzības laikus, tomēr arī objektīvi atbilstu nosaukumam Rīgas dejotāji.

Meklējot rozīnīti, neredzētāks režijas paņēmiens (režisors Jānis Siliņš) šāda veida koncertos bija vakara vadītāju (Egīls Melnbārdis un Liene Gāliņa) iedancošana pūlī un pāris deju pārtraukšana ar kādu komentāru saistībā ar izpildīto deju. Iespējams, tieši šīs epizodes dod iemeslu vērojumam no malas, liekot pamanīt nemaz ne tik latvisko pompozitāti, nemaz ne tik rīdziniecisko Nīcas novada brunču sarkanumu, kas kļuvis par to TDA goda zīmi, kas vēl aizvien arī lepojas ar piepītām bizēm. Latvisko suvenīru veikalos Nīcas tērpos sapucētās lelles Baibas jau sen aizstātas ar lupatu un koka mantiņām, taču te veselas 12 katrā kolektīvā. Labāki veikalu zinātāji gan stāsta, ka tagad Nīcas tērpā ģērbjot Ķīnā ražotas Barbijtipa lelles. Tādā gadījumā tomēr balsoju par Baibu. Tāpat daži kolektīvi kā sendienās izrādīja savu tērpu kolekciju, kura ļauj katru no 12 pāriem apģērbt atšķirīgi. Tikmēr laukos tā pati viena kārta tiek glābta un lāpīta un bieži nākas vilkt arī kaut ko līdzīgu tautas tērpiem. Te nu skaidri redzams, kas ir Rīga.

Rīga šoreiz sakaitināja lauku dejotāju un lika palūkoties citādi uz to deju, kura šķita mītam tik dziļi sirdī, ka nekas nevar traucēt kustināt kājas līdzi un apraudāties, atskanot pazīstamām ievadtaktīm.