Arvis Kolmanis: Valsts kultūrkapitāla fondam piešķirtais finansējums 2008. gadā bija apmēram 7,6 miljoni latu, 2009. gadā 4,1 miljons, šogad - 2,1 miljons.
Edgars Vērpe: 2,1 miljons - tas ir kopējais finansējums, kas ietver konkursus, mūža stipendijas un administrāciju.
Kas notiek ar kultūras programmām? Likvidētas?
Nē, nav likvidētas. Bet agrāk mēs vismaz zinājām aptuveno finansējumu nākamajam gadam, jo VKKF likumā bija ierakstīts, ka ik gadu piešķir vairāk nekā iepriekšējā gadā. Tāds šis likums ir arī šobrīd, un neviens nav papūlējies to īpaši mainīt, bet pagājušajā gadā grozījumi paredzēja, ka VKKF likuma 5. panta 2. daļa - "valsts budžeta līdzekļu piešķīrums kārtējam gadam ir lielāks nekā iepriekšējā gadā" netiek piemērota attiecībā uz valsts budžeta līdzekļu piešķīrumu 2009. gadā. Nezinu, kā valdība šogad to juridiski paveikusi, bet saprotu, ka tādas lietas mūsu valstī nevienu īpaši neinteresē. Fonds parasti jau iepriekšējā gada pavasarī sadalīja nākamā gada naudas lielām programmām, lai reāli varētu notikt, piemēram, valstiski nozīmīgie pasākumi. Pašā sākumā programmu nebija, tās veidojām mazliet vēlāk, kad naudas vēl bija pietiekami. Es gan uzskatu, ka naudas vienmēr ir bijis par maz. Salīdzinājumam, piemēram, igauņu finansējuma apjomi viņu fondā, kas tiek finansēts no nodokļiem, plānotais 2009. gada budžets bija apmēram 16 miljoni - latos. Šobrīd ir tā - kad VKKF finansējums pagājušajā gadā tika samazināts, mēs daļai programmu vienkārši apturējām realizāciju. Daudzām programmām ar to arī viss beidzās. Šogad padomei bija jāpieņem risinājums, ko darīt, jo konkursiem atvēlētā nauda, bez mūža stipendijām un administratīviem izdevumiem, ir tikai viens miljons 529 tūkstoši. Padome nolēma, ka šo summu mēs sadalām pa nozarēm, un katra nozare iekšēji lemj, kā savu naudu izlietot. Šogad paredzēti trīs konkursi.
Mērķprogrammas ir katras nozares iekšējā lieta?
Šobrīd jā. Bet šogad vienīgi teātra nozare nolēma, ka viņi atlicina naudu divām mērķprogrammām, kuras viņiem noteikti vajag. Tas nozīmē, ka viņi no savas kopējās naudas daļu atliek konkrētiem mērķiem. Viņi uzskata, ka tā viņiem saimnieciski izdevīgāk. Pārējās nozares šobrīd neko tādu nav nolēmušas, visticamāk, visi projekti šajās nozarēs savstarpēji konkurēs.
Kā tiek sadalīta nauda pa nozarēm?
Nozares naudu nenosaka ar balsojumu, tā veidojas procesā. Mēs visu laiku veicam tādu kā pieprasījuma un piedāvājuma attiecību monitoringu, ievērojot daudzus faktorus - nozarē iesniegto projektu skaitu, kādas summas pieprasītas, cik reāli var piešķirt utt. Mehānisms tika izveidots jau pirmajos VKKF pastāvēšanas gados. Lai uz katru konkursu noteiktu atvēlētās naudas summu, tiek veikta iepriekšējo konkursu analīze, izrēķināts vidējais koeficients. Piemēram, kādā nozarē iesniegti, teiksim, simt projekti un pieprasa, piemēram, nu kaut vai simt tūkstošus, bet nozarei sadalāmi ir tikai divdesmit pieci tūkstoši. Tātad šās nozares koeficients ir 0,25, proti, nozare varējusi apmierināt 25 procentus pieprasījuma. Turklāt šobrīd no pieprasījuma mēs lasām ārā tā dēvētās bezjēdzīgās lietas, pilnīgi neatbilstošos projektus. Pietiek vienam grafomānam, piemēram, iesniegt projektu par simt tūkstošiem, un nozares aina tiek pilnībā mainīta. Tādus projektus, rēķinot finansējuma attiecības, vispār neņem vērā. Izmanto nozarei reāli atbilstošos projektus, kur ir reāli pieprasījumi un iespēja iedot pretī daudzmaz reālu naudu. Labajos gados mēs sasniedzām, piemēram, iespēju atbalstīt 30 procentu kopējā pieprasījuma. Dažās mērķprogrammās koeficients bija pat 60 procentu. Tagad tas viss strauji gājis uz leju, bet sistēma paliek, katru reizi tiek rēķināts nozares īpatsvars. Mēs pēc katra konkursa iegūstam vidējo ciparu pa visām nozarēm - cik varēts atbalstīt, un tad skatāmies: nozarēs, kur situācija bijusi labāka, kur iespēts atbalstīt projektus virs vidējā cipara, uz nākamo konkursu finansējums tiek samazināts, savukārt nozarēm, kas atbalstījušas zem vidējā, proporcionāli palielināts. Uz katru konkursu summas pārrēķina. Šogad ir pirmais gads, kad šis skaitlis noteikts uz visu gadu, jo naudas ir tik maz, ka pārrēķināt ir bezjēdzīgi un plānot neiespējami. Naudu sadalījām, faktiski vairāk rēķinoties ar aizpagājušā gada pieredzi, jo pagājušais gads bija ekstrēms.
Kas notiek ar starpnozari, kurā vienmēr apgrozīta salīdzinoši daudz lielāka nauda?
Starpnozari reformēsim. Tā būs vairāk profesionalizēta, ja tā var teikt. Šobrīd starpnozares definīcija un spektrs ir ļoti izplūdis, tur nonāk ļoti dažādi projekti. Padome vienojās, ka visas lietas, piemēram, kas saistītas ar grāmatniecību un bibliotēkām, pāriet uz literatūras nozari. Savukārt muzeji un arhīvi vairāk atbilst kultūras mantojuma nozarei. Un tamlīdzīgi. Līdz ar to starpnozare būs atslogota no citām nozarēm piekritīgiem projektiem un starpnozarei vajadzētu palikt tīrākai. Paliktu arhitektūra, dizains, multimediji... Tad arī būtu profesionālāka ekspertu izvēle, tie būtu konkrēto nozaru profesionāļi. Šobrīd starpnozares ekspertiem ļoti grūti vērtēt daudzus projektus. Tajā pašā laikā nozare akumulē ļoti lielu naudu. Starpnozare ir bijusi visbagātākā. Labajos gados bieži vien projekti, kas nesaņēma finansējumu profesionālajās nozarēs, gāja uz starpnozari, un tur tos finansēja. Tagad mēs centīsimies to novērst, un noteikumi būs daudz stingrāki.
Ja, piemēram, grāmata ir par kino, bet filma - par rakstniekiem?
Tas vēl jāizspriež līdz galam. Piemēram, kāda rakstnieka daiļliteratūras darbs par kino ietu pie literatūras. Bet, ja darbs iecerēts kā kino veltītu rakstu apkopojums vai tamlīdzīgi, tāds ir kino nozarei piekrītošs, kaut šobrīd vēl pagaidām tas būtu aizgājis uz starpnozari. Tagad katrai nozarei par savām lietām jārūpējas pašai. Paliks, protams, kaut kādas lietas padomes lemšanā arī turpmāk, jo pieredze rāda, ka, padomes sastāvam mainoties, daļēji mainās arī uzsvari, politika. Lietas, kas agrāk pie mums bija neiespējamas, tagad kļūst iespējamas, un otrādi. Citi cilvēki un cita domāšana. Nevar teikt par diviem trim gadiem uz priekšu, ka VKKF politika būs pastāvīga. Tā ir mainīga atbilstoši padomes un ekspertu komisiju sastāvam. Tas ir dabiski.
Kā veidojas padome, ekspertu sastāvs?
Fonda likums nosaka pietiekami sarežģītu mehānismu, kā cilvēki šeit nonāk. Mēs neizvēlamies nevienu. Īstenībā kultūras ministrs ir tas, kurš nominē cilvēkus, kuri veiks ekspertu atlasi no izvirzītajām ekspertu kandidatūrām. Un no katras nozares ekspertu padomes ievēlētais priekšsēdētājs nonāk lielajā padomē, plus pieci no dažādām institūcijām. Vienu uz diviem gadiem deleģē radošo savienību padome, tā ir viņu pašu darīšana, ko viņi nosūta, fonds tur iekšā nejaucas. Ministrs kļūst par padomes locekli uz to laiku, cik ilgi viņš ir ministrs, kaut uz trim dienām. Tad vēl pašvaldību savienības deleģētais pārstāvis, Nacionālās kultūras padomes pārstāvis, arī deleģēts, Finanšu ministrijas pārstāvis. Tie ir tie pieci, kuru izvēli fonds nekādi nevar iespaidot. Lielajā padomē šobrīd ir trīspadsmit cilvēku.
Cik lielā mērā lielā padome maina nozaru ekspertu komisiju lēmumus?
Tik, cik uzskata par vajadzīgu. Padome ir tiesīga pieņemt un mainīt jebkādu lēmumu. Ekspertu lēmums lielajai padomei nav juridiski saistošs. Es gan nezinu gadījumus, kad lielā padome būtu nostājusies pret ekspertiem. Astoņi cilvēki lielajā padomē ir tie paši eksperti, kuri zina, kā lēmums bijis pieņemts. Vienmēr esmu teicis, ka īstenībā tiem kultūrā strādājošajiem, kas nav bijuši šeit eksperti, priekšstats par VKKF darbību ļoti pamatīgi mainās, kad viņi paši kļūst par ekspertiem. Kad viņi nostrādā tos divus gadus, liela daļa nekad vairs negribētu šeit otrreiz nākt, jo darbs ir pietiekami smags un pietiekami draņķīgi atalgots. Bet priekšstati stipri mainās. Esmu runājis ar cilvēkiem, kuri pārmet: nu jā, jūs tur dodat naudu tikai savējiem. Bet kad viņš atnāk šeit, saprot, ka īstenībā tu nevari iedot savējam, ja viņa projekts ir draņķīgs, jo esi tikai viens no septiņiem. Neviens eksperts nebalsos par draņķīgu projektu, un arī lielajā padomē nav nekādas vajadzības kādam no tiem trīspadsmit cilvēkiem kaut ko mēģināt izbīdīt... Es tādus gadījumus neesmu pieredzējis. Ir, protams, bijuši strīdi par kaut kādām lietām, bet neesmu redzējis, piemēram, nu kaut vai ministra spiedienu, lai izietu cauri kaut kādi lēmumi vai projekti, kurus acīmredzami nevajadzētu finansēt. Šī sistēma ļoti labi strādā. Ir gadījies pirmsākumos - cilvēki, kas nesaņēma finansējumu trīsreiz pēc kārtas, nāca un lamājās, ka VKKF vajag likvidēt, bet tagad viņi saņem pietiekami regulāri un runā pavisam citā balsī.
Eksperti cilvēki vien ir, katrs ar savu gaumi un pieredzi.
Tāpēc viņiem jāmainās pietiekami bieži, tā ir viena lieta. Otra - ir jāuzņemas atbildība pašiem radošajiem, ir pietiekami atbildīgi jāizvirza šie eksperti. Ir bijuši atsevišķi gadījumi, kad eksperti ir atlaisti no darba tāpēc, ka adekvāti nestrādā, nenāk uz sēdēm vai nelasa projektus. Padome viņus var atbrīvot, un tad nāk nākamais, kurš ekspertu vēlēšanās palicis kā otrais. Bet, piemēram, literatūras nozarē tā kā pagājušogad nav bijis nekad, jo tie paši eksperti, kas bija izvirzīti un piekrita darboties, tagad cits pēc cita atteicās strādāt. Pirmais gadījums VKKF vēsturē, kad trīs eksperti pēc kārtas, kuri piekrita un zināja visus nosacījumus, ir atteikušies strādāt un dažādu iemeslu dēļ uzrakstījuši atlūgumu. Literatūras nozare šobrīd sasniegusi tik ģeniālu stāvokli, ka visas rezerves ir izmantotas. Acīmredzot nozares kapacitāte ir par mazu, lai varētu nodrošināt uz diviem gadiem septiņus ekspertus.
Varbūt nepietiekamā nozares finansējuma dēļ iet projām, piemēram?
Viņu minētie iemesli ir dažādi, nez vai vienmēr tie ir patiesie.
Vai šāda ekspertu sistēma ir, nu, kā lai pasaka, pietiekami pilnvērtīga? Varbūt ir citi varianti? Nav par daudz ekspertu?
Es uzskatu, ka šādā situācijā tik demokrātiska forma... par demokrātiju var teikt, ka tā ir dārga, toties visloģiskākā. Leišiem vispār nav Kultūrkapitāla fonda, bet departaments pie ministrijas. Līdz ar to tikai daži eksperti. Arī labajos gados viņiem bija daudz mazāk naudas nekā mums. Manuprāt, viņu sistēma ir ļoti birokrātiska, liels ierēdņu iespaids uz lēmumu pieņemšanu. Lietuvas variantā padome nepieņem lēmumu, viņi ir padomdevēji, ministrs padomes lēmumu var pildīt vai nepildīt. Mums ir padomes vara, kas lēmumu pieņem balsojot, ne es, ne ministrs to nevaram ietekmēt. Mūsu ekspertu lēmumus var lamāt vai nelamāt, bet tos pieņēmuši neatkarīgi eksperti demokrātiskā ceļā.
Ne vienmēr šādam vairākumam ir nosacīti objektīvā taisnība.
Objektīva vispār nekā nav. Tā vairāk ir subjektīvu lēmumu summa. Kā var objektīvi izvērtēt kaut kādu kultūras projektu? Nevar. Katrs vērtētājs vērtē atbilstoši savai pieredzei. Turklāt... Es gan to bieži esmu dzirdējis kā pārmetumu no cilvēkiem, bet, pieņemu, aiz neizpratnes. Ir milzīga starpība, vai vērtē, piemēram, literatūrā, kāda atzīta, zināma autora, nu, kaut vai Knuta Skujenieka vai Ulža Bērziņa projektu, vai kāda nezināma Jāņa Vītoliņa projektu ar tikko tapušiem desmit dzejoļiem. Jebkurš eksperts, pazīstot Knutu Skujenieku, zina, ka tur būs kvalitatīvs projekts, kuru diezgan droši var finansēt. Tajā pašā laikā šo jauno censoni viņš nav ne redzējis, ne dzirdējis, un vienīgais vērtēšanas objekts ir iesniegtie desmit dzejoļi.
Bet ja dzejoļi, ko viņš iesniedzis, ir ģeniāli? Un ekspertam tas nepielec?
Ekspertam būtu jābūt tādam, kam pielec. Tur jau tā lieta, kādus jūs tos ekspertus nozarēs deleģējat - ekspertus pēc savas būtības vai grāmatvežus? Es kādreiz varu tikai pabrīnīties, ko nozares deleģē, un tad es arī neesmu pārsteigts par rezultātu. Bet man nav tiesību iejaukties un nekomentēšu. Tomēr brīžiem man par ekspertiem jābrīnās, kā šāds cilvēks ar šādiem uzskatiem, ar tik šauru skatījumu var nonākt līdz eksperta amatam. Visbiežāk tas jaunajiem raksturīgi, viņi īstenībā pat nezina savas nozares vēsturi, nozares klasiķus, nezina tikpat kā neko. Manuprāt, profesionālim, ja viņš pretendē uz eksperta statusu, ir jāpārzina ja ne visa Latvijas kultūras vēsture, tad vismaz sava nozare.
Jūs minējāt, ka ekspertu var atlaist, ja tas nenāk uz sēdēm... Bet ja ir acīmredzams kompetences trūkums?
Šāds izvērtējums ir nozares ekspertu komisijas vadītāja pārziņā. Viņš var ierosināt VKKF padomei ekspertu atbrīvot no darba, ja redzams šāds kompetences trūkums.
Igauņiem tāda pati sistēma?
Igauņiem mazliet atšķiras ievēlēšanas principi, bet kopumā viss tāpat, arī katrā nozarē septiņi un lielā padome. Un viņiem vēl ir reģionālie "kapitāli" ar savu ekspertu sastāvu. Viņiem kopumā ir daudz vairāk ekspertu, ap simt četrdesmit. Viņiem arī nozares ir citādas, un viņi tās dēvē par "kapitāliem". Ir "literatūras kapitāls", "mākslas kapitāls" utt. Vēl ir vienpadsmit vai divpadsmit reģionos atsevišķas patstāvīgas padomes ar konkrētu naudas summu uz gadu. Igauņiem daudz plašāks tīkls. Mēs savulaik rīkojāmies citādi, bija nevis atsevišķas nodaļas, bet reģionu mērķprogrammas, kuras vērtēja vietējās ekspertu padomes - Zemgalē, Kurzemē, Vidzemē un Latgalē, mēs katrā deleģējām tikai vienu ekspertu.
Mums vairs reģionos nav - naudas dēļ?
Mums sākumā nebija reģionos. Kad bija vairāk naudas, sapratām arī, ka reģionālās programmas un projektus, lokālās vajadzības daudz precīzāk var izvērtēt vietējie cilvēki. Eksperts, kurš sēž Rīgā un nekad nav bijis laukos, var salīdzināt kopējo ainu, bet absolūti nepārzina vietējo situāciju. Varbūt maza naudiņa projektam, kas šeit neizskatās baigi dižs, nodrošina lielu pārklājumu cilvēkiem, kas tur darbojas. Esmu braucis un skatījies šo reģionālo programmu rezultātus, un bieži Rīgā šie projekti būtu noraidīti, bet tur ir gan pieprasījums, gan popularitāte, un pavisam citādi tie izskatās tur nekā šeit. Kādus piecus gadus šādas programmas bija. Es domāju, kad būs nauda, mēs to atjaunosim, tā bija ļoti vērtīga lieta. Manā izpratnē reģionālo programmu zaudējums šobrīd ir viens no lielākajiem mīnusiem.
Jūs pirmīt pieminējāt VKKF likumu. Tur ir frāze, ka nākamā gada finansējumam jābūt lielākam par iepriekšējā gada finansējumu. Bet tagad ir labojums, ka šis punkts neattiecas uz 2009. gadu.
Katrā gadījumā šis mūsu likums diemžēl nekādi mūs neglābj no tās vardarbības, kas tagad notiek. Tieši VKKF finansējuma procentuālais samazinājums ir daudz lielāks nekā kopējais kritums. Ja mums būtu palicis procentuālais finansējums no nodokļiem, arī pašlaik būtu kritums, tāpat kā igauņiem, jo arī viņiem nodokļi sarukuši, taču tas būtu daudz mazāks nekā pašreizējā variantā, kad viss atkarīgs no politiskiem lēmumiem. Par to visu jāsaka paldies Repšes pirmajai valdībai. Es domāju, ka toreiz, noņemot finansējumu no nodokļiem, viņi kultūrai izdarīja lāča pakalpojumu. Galvenais arguments bija visi lielie fondi, ceļu fonds, piemēram, un citi, mērķis bija salauzt ārpusbudžeta finansējumu. Šīs naudas, kas tika noteiktas ārpus budžeta, nekādi nebija politiski iespaidojamas.
Kas toreiz bija kultūras ministrs?
Ingūna Rībena. Bet finansēšanas kārtību mainīja visiem. Gan ceļu fondam, gan mūsējam, tur vēl daži fondi bija... Mēs pēc tam divus gadus cīnījāmies, lai ieraksta likumā vienu teikumu, to - par lielāku finansējumu katrā nākamajā gadā. Pirms tam bija - ne mazāk kā iepriekšējā. It kā starpība par vienu santīmu, taču, manuprāt, tas bija principa jautājums. Un tad kādu laiku bija šie desmit procenti, trīs vai četrus gadus.
Cik lielā mērā tieši jūs kā VKKF vadītājs spējat ietekmēt šos procesus? Vai par to nav jācīnās arī kultūras ministram?
Šobrīd vispār ministrija viena pati nosaka fonda budžetu. Mēs to nekādi nevaram iespaidot, jo ir kopējais kultūras ministrijas budžets, kuru ministrija sadala iekšēji.
Šie divi miljoni šogad...
Tas ir kultūras ministrijas uzskats, kādam būtu jābūt mūsu finansējumam. Valdība nospriež par kopējo kultūras finansējumu. Pēc tam iekšēji to sadala ministrijā.
Troksnis pirms gada, kad radošie rakstīja vēstules par iepriekšējo samazinājumu... Bija pat noteikts, cik un kādas summas fonds drīkst atvēlēt konkrētiem mērķiem?
Tā bija. Kad apstiprināja 2009. gada budžetu. Pieņēma budžetu un gandrīz tūlīt pat arī grozīja ļoti strauji, man liekas, mēnesis pat nepagāja. Un ierakstīja, cik mēs drīkstam izmantot programmām, cik mūža stipendijām utt. Laikam bija domāts, lai VKKF neatceltu mūža stipendiju izmaksas vai tamlīdzīgi. Jo, uz pusi nogriežot finansējumu, viņi gaidīja, ka viss kas var notikt. Bet tas bija nelikumīgi pēc būtības, to atcēla. Taču arī tad nekas nemainījās, jo fonda iekšējo budžetu ir tiesīga sadalīt tikai fonda padome, to nevar sadalīt nedz valdība, nedz ministrija. Ministru kabinets uzlika par pienākumu mums finansēt kaut kādas mistiskas programmas par noteiktu summu, pilnīgs murgs, kas šajā projektā bija ielikts un pieņemts Saeimā. Es pēc tam gāju uz Saeimas budžeta komisiju un prasīju skaidrojumus, neviens īsti nevarēja paskaidrot, kāpēc tā.
Tad drīzāk jāiet Dālderim virsū, ka viņš gremdē VKKF?
Nu, atcerieties, kā savulaik tas viss tika novērtēts, pirmkārt, bija mistiskais kultūras novērtējums vērtību skalā, tur vērtētāji bija sociālie partneri, Finanšu ministrija, partijas... Kā novērtēja kultūru... Šie vērtējumi bija tik absurdi... Diemžēl tas atspoguļojās šā gada budžeta ciparos attiecībā uz visu kultūras budžetu. Bet fakts, ka VKKF finansējumam kopējā kultūras budžeta ietvaros kritums vislielākais, ir kultūras ministrijas izšķiršanās. Es arī pateikšu, kāpēc tā. Ir ļoti vienkārši noņemt nost projektiem paredzēto naudu. VKKF ienākošās naudas mērķis īstenībā rodas šeit, darba rezultātā. Visi pārējie kultūras ministrijas cipari ir sarēķināti gadu iepriekš. Visi zina, cik vajadzēs muzejiem apkurei, algām, telpu uzturēšanai utt. Ir labi redzams, no kā sastāv ministrijas budžets, tur ir visas administratīvās izmaksas, komunālie maksājumi... Tikko ņem tur kaut ko nost, noņem dzīvam, skaidram mērķim, vai nu nebūs, ko samaksāt par apkuri, vai nemaksās kādam algu... Bet noņemot VKKF, noņem abstraktam mērķim... Labi, noņemot administrācijai, mums zaudēs darbu kuratori, eksperti saņems uz pusi mazāk, padome... tā arī notiks. Bet ka pats kultūras process saņems uz pusi mazāk... nevar parādīt konkrēti, kurš cietīs. "Karogs" bija viens no pirmajiem cietējiem, jo trāpīja brīdī, kad nozarei vairs nebija tik daudz naudas. Bet tad, kad pieņēma šo sadalījumu, neviens nezināja konkrēto cietēju. Tāpēc ir daudz vienkāršāk noņemt naudu VKKF, nevis kam citam. Tā vieglāk. Bet skaidrs ir viens - cietēja būs kultūra Latvijā. Viss kopumā.
Jādomā, kā paēst šodien...
Nu, tāda diemžēl ir sistēma izveidota. Ja kādam vēl līdz šim nav skaidrs - tieši tāpēc ir jābūt šim VKKF finansējumam pa tiešo no nodokļiem, neatkarīgam no politiķiem. Jo politiķim ir mīksta sirds, viņš ir pārāk labs cilvēks, viņš vienmēr noņems tur, kur var noņemt, un atdos tur, kur politiski vajag. Tāpēc no politiķiem šādas lietas jātur pa gabalu. Tāpēc pārsvarā pasaulē eksistē šis neatkarīgā finansējuma princips, lai politiķis nevarētu pasniegties un pagrābties pēc vajadzības, jo tas regulāri notiek.
Kad bija, finansējums no nodokļiem gāja pa taisno jums?
Pa taisno mums. Tur gan sistēma mazliet sarežģītāka, jo vispirms bija prognoze, kas pildījās vai nepildījās, un tad atgadījās, ka bija paredzēts kādam konkursam tik un tik, bet nodokļu ieņēmumi nebija tik lieli, un mēs saņēmām mazāk. Risks, protams, bet tāds risks, ka tu saproti, kāpēc tā, nevis dažu politiķu neizlēmības dēļ. Taču tagad vainīga tikai politiķa mīkstā sirds, ka naudiņu sadala tā, kā viņam ērtāk.
Jūs mēģināt kaut ko virzīt uz priekšu?
Mēs virzām. Bet tā ir apmēram tāda virzīšana pret betona sienu. Mums ir pilnībā izstrādāti VKKF likuma grozījumi, ar tiem esam iepazīstinājuši gan ministrijā pilnīgi visus, kam būtu jāzina, gan Saeimā Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju, Budžeta un finanšu komisiju, bet neviens šobrīd neko netaisās pieņemt tīri politisku apsvērumu dēļ. Pirmkārt, kā mums skaidroja, precedenta dēļ, nu, ja mēs jums atļausim, tad gribēs arī Valsts autoceļu fonds un citi visu atjaunot. Otrkārt, to it kā neļauj arī starptautiskie aizdevēji, viņuprāt, šādu ārpusbudžeta fondu nedrīkst būt. Tagad mūsu politiķi, aizbildinoties ar aizdevēju nostāju, var pieņemt absolūti kaitīgus lēmumus - tā bija arī ar PVN celšanu grāmatām.
Latvieši ir vienīgie idioti pasaulē, kas domā, ka tieši tā ir pareizi?
Ir vēl daži citi, bet par mūsu politiķu spriestspēju es neesmu augstās domās. Es domāju, ka mēs esam stipri zem vidējā, vismaz stipri zem Igaunijas.
Kā kultūra ietekmē ekonomiku?
Piemēram, katrs lats, ko mēs izmaksājam projektiem, automātiski piesaista 80 santīmus no citurienes. Tas ir aprēķināts. Piemēram, valsts, ieguldot latu "Karoga" izdošanā, iespējams, piesaista vēl 80 santīmus no citām vietām. Viens piesaista, cits nepiesaista. Tūrisms, piemēram. Ko viņi brauc skatīties? Viņi nebrauc skatīties Finanšu ministriju. Viņi ies skatīties Brīvības pieminekli, ko savulaik latviešu tauta par savu naudu saziedojusi. Viņi ies skatīties jauno bibliotēku, ja tā būs, viņi ies skatīties jūgendstila centru, kur atkal jāiegulda nauda restaurācijā... Te ir tas kultūras pienesums. Viņi ies uz Hermaņa teātri... Tās ir lietas, kur reāli nauda nāks klāt.
Vai "Karogam" ir cerība pastāvēt, balstoties uz VKKF finansējumu šogad?
Man grūti komentēt, jo tas nebūs mans lēmums. Tas būs nozares un padomes lēmums - "Karogam" ir vai nav jāpastāv. VKKF pēc savas būtības neko nevar ieteikt vai neieteikt izdevējam. Ir pilnīgi skaidrs - ja divu gadu laikā par 75 procentiem samazināts VKKF finansējums, vai tad kāda žurnāla redaktoram vispār ir iespēja cerēt, ka viņa finansējums paliks 2008. gada līmenī? Ir jābūt ļoti cietiem argumentiem, lai jebkurš žurnāls turpinātu saņemt tādu pašu naudu. Mums arī nav tiesību norādīt katrai redakcijai, kā izkļūt no tik sarežģītas situācijas. Katra redakcija tagad, ceru, pati domā, ko var darīt, kā izkulties. Vai taisa žurnālu plānāku, vai maksā mazāk autoriem... Tā ir jūsu pašu atbildība, kā jūs tiekat cauri. Zinot, kā viss attīstās, es tikai varu paredzēt, ka neviens no šiem... nu, ka neviens, gluži nevaru teikt, piemēram, vizuālās mākslas nozare ir nofinansējusi uz 2010. gadu žurnālu "Studija" tādā pašā apmērā, jo uzskata, ka viņiem tas ir ļoti būtiski. Pārējiem visiem izdevumiem, cik zinu, finansējums samazināsies.
Tas paliek nozares ekspertu ziņā? Lielā padome nemēģina koriģēt kultūrpolitikas virzienus?
Mēģina, bet... Šajā gadījumā tā ir tīri nozares politika.
Labi, varbūt nekorekti salīdzināt "Karogu" un, piemēram, vizuālās mākslas žurnālus, tās ir divas dažādas operas...
Jā, un "Zīlīti" vai "Kultūras Forumu"...
...bet "Kultūras Forums" vai mākslas žurnāli - tie faktiski dzīvo ap un par procesu, galvenokārt pildot aprakstītāja funkcijas. "Karogam" tā atšķirība, ka literārs žurnāls, kur tiek publicēts galarezultāts, pats ir rakstniecības procesa būtiska sastāvdaļa, tur tā nianse. Mākslinieks, piemēram, taču nerada gleznu, lai tās fotoattēlu publicētu žurnālā.
Jā. Bet es īstenībā neredzu citu iespēju, kā vien nozares pašas izvērtējumu. Es domāju, ka tam jānotiek, savstarpēji sadarbojoties. Ja iesniegsiet projektu ar cipariem kā pirms diviem gadiem, jūs nozarei izgriezīsiet rokas, faktiski pasakot, ka mierīgi var jūs noraidīt. Tas attiecas uz jebkuru izdevumu, kurš šobrīd grib dot tādu pašu projektu ar tādu pašu finansējumu kā pirms diviem gadiem. Protams, var jau prasīt, bet tad jārēķinās, ka eksperti konstatēs - nozare to nevar pavilkt. No otras puses, ja jūs iedodat minimālo variantu, bet iedod tikai trešdaļu, tad neiznāk pat minimālais. Tur jau tas skarbums šobrīd. Daudzi pieraduši, ka bija droši, ka bija lietas, kuras simtprocentīgi nomaksāja vai brīžiem pat pārmaksāja, ka ļoti labi dzīvojām šajos labajos gados. Tas bija atkarīgs no nozares ekspertiem, cik viņi bija spējīgi izvērtēt šos projektus. Jācer uz nozares veselo saprātu, ka viņu vērtējums būs adekvāts.
Par kultūras periodiku vispār - vai tas ir tikai VKKF pārziņā - finansēt vai nefinansēt mazas valsts kultūras periodiku? Vai šādam finansējumam tomēr nebūtu jāpastāv kā valstiskas kultūrpolitikas nepieciešamai sastāvdaļai?
VKKF finansējums ir tiešais valsts finansējums kultūrai. Ja valsts, teiksim, ministrija, uzņemtos, ka tagad žurnālam "Karogs" dod sešdesmit tūkstošus gadā, žurnālam, teiksim, "Māksla+" dod piecdesmit tūkstošus... Kāpēc piecdesmit, kāpēc viņiem nedot tikpat, cik "Karogam"? Vai vēl kādam citam? Kurš to var precīzi izvērtēt ministrijā? Īstenībā savstarpējā konkurence ir vienīgā, kas var kaut kā šo naudas sadali padarīt objektīvāku. Tikko tas pāries ministrijas sadalīšanā... Kurš tad sadalīs? Tie būs ierēdņi, kuriem jūs iesniedzat tāmi. Vai šis ierēdnis ir spējīgs šo tāmi izvērtēt? Piemēram, cik varat iegūt no žurnāla pārdošanas? Es neredzu nevienu citu, kā vien VKKF, kas varētu šādu projektu daudzmaz loģiski izvērtēt, un arī nepilnīgi, protams, jo ne vienmēr mums katrā padomē gadās ar izdevējdarbību saistīts cilvēks, kurš zina, cik maksā papīrs, drukāšana, kādam jābūt honorāram, teiksim, par tūkstoš zīmēm... Skaidrs, ka ministrijas ierēdnis to nevarēs. Tas nozīmē, ka būs dotāciju sistēma, tāpat kā teātriem. Kamēr ies labi, tikmēr viss strādās, tikko sāksies kaut kādas ziepes, nekas vairs nedarbosies. Vienkārši paņems automātiski nost. Es nezinu, kā ir labāk. Bet valsts tā ir jebkurā gadījumā, ministrija vai VKKF. Tomēr mēs daudz ar ministriem esam runājuši, ka lietas, kuras kļūst par stabilām, būtu jāfinansē no budžeta. Lai, piemēram, Venēcijas biennālei katru gadu nebūtu jāpiedalās konkursā. Vai starptautiskie grāmatu tirgi, pasākumi, kur tomēr valsts tiek pārstāvēta, viņi caur VKKF mūžīgi piedalās konkursā... Ja uzskata, ka valstī vienmēr jābūt diviem, trijiem vai četriem fundamentāliem žurnāliem un valstij ir jāfinansē, piemēram, astoņdesmit procentu... Labi, izrēķinām astoņdesmit procentu no jūsu izdevumiem, budžetā iekšā, un jūs strādājat. Tā var būt, kāpēc gan ne? Es gan neredzu jēgu nošķirt - ministrija vai VKKF, galvenais, ka vispār ir nauda. Ir skaidrs, ka pie mums kultūras periodika pati nevar nopelnīt, lai izdzīvotu. To laikam vēl nesaprot tikai deputāti un Finanšu ministrijas ierēdņi. Pārējie, ceru, saprot arī, kāpēc tas tā ir. Pirmkārt, ja šāds izdevums būtu bez dotācijas, cena būtu pavisam cita, otrkārt, mazā auditorija. Visiem apmēram ir skaidrs, ka jebkurš periodiskais izdevums sāk atmaksāties, ja ir vairāk par desmit tūkstošiem pārdotu eksemplāru. Tāda apmēram robeža, pēc kuras var runāt, ka izdevums spēj pats dzīvot. Latvijā tāda var būt tikai dzeltenā prese, varbūt vēl dažas avīzes. Bet kultūrā maksimālā tirāža... Es domāju, Latvijā labi ja varētu sasniegt, maksimums, četrus tūkstošus. Tātad ir noteikti jābūt kaut kādai dotācijai. Cita lieta, dotē valsts vai kāds mecenāts. Un tas ir atkarīgs no politikas.
Un ja VKKF finansējumu samazinās vēl vairāk?
Es domāju, ka samazināt vēl vairāk šobrīd būtu noziegums. Kaut gan pieņemu, kāds varētu mēģināt to darīt. Taču es domāju, ka nekur kultūra nepazudīs un māksla un literatūra saglabāsies arī tad, ja valsts nedos ne santīma. Par to esmu pilnīgi drošs. Bet cik tad Latvijā būs rakstnieku un mākslinieku, to nevaru pateikt. Varbūt divi vai trīs...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
