”Viņa” (2016, Pols Verhovens)
To, kā atgriežas ierindā postmodernā kulta viruma – no viduslaiku spriedzes kino (“Miesa + asinis”) līdz erotiskam trillerim (“Pamatinstinkts”) – veterāns un režisors, kas atklāja Holivudai un pasaulei Ritgeru Haueru, nekādi nedrīkst palaist garām. Kaut vai tādēļ, ka ārkārtīgi riskantajā lomā, no kuras atteicās daudzas zvaigznes, filmējusies izcilā aktrise Izabella Ipēra. Tieši viņai izrādījās pa spēkam iemiesot prātam neaptveramās trakulības, ko režisors iecerējis nolūkā atklāt jaunas trillera šķautnes tā, lai vienaldzīgo nebūtu.
“Svelmainais līcis” (2016, Bruno Dimons)
Viens no visdziļākajiem mūsdienu kino režisoriem, kas spēj piešķirt balsi principiāli neizsakāmām garīgām substancēm, šoreiz krasi maina savas autora optikas kursu. Tas, ka Dimona savdabīgais humors visnotaļ atbilst viņa tradicionālajai eksistenciālo jēgu neverbālo meklējumu manierei, jau pierādījis satriecošais mini-seriāls “Mazulis Kenkens”. Franču ārthausa flagmaņa jaunajā filmā nepanesamo līksmi vēl bagātina dāsna zvaigžņu plejāde ar Žiljetu Binošu priekšgalā. Jāteic, tas amatiera autentiskuma cienītājam nav raksturīgi.
“Hičkoks / Trifo” (2015, Kents Džonss)
Visiem zināms, ka Alfrēds Hičkoks ir Holivudas klasiķis, kas veidoja spriedzes pārpilnas filmas, par kurām jau pusgadsimtu labākie mūsdienu prāti sacer pārgudrus traktātus. Iespējams, par franču “Jaunā viļņa” klasiķi Fransuā Trifo plašākas aprindas zina visai maz. Toties patiešām svarīgs fakts ir abu tikšanās, kuras laikā zaļoksnais “jaunviļņotājs” skatījās uz ievērojamo teju visu žanra kino paņēmienu radītāju no apakšas uz augšu. Joprojām raisa interesi tas, ka Hičkoka mantojums franču augsnē pārvērties pavisam citādā “elpā”, ritmā, gaisotnē. Bet jau tas, ka šie vārdi atrodas viens otram blakus, ir iemesls doties uz kino.
“Māceklis” (2016, Kirils Serebreņņikovs)
Serebreņņikovs ir slavens teātra režisors, kas kinematogrāfam pievēršas visai reti, toties katra viņa filma kļūst par sensāciju. Jaunākais darbs tika izrādīts vienā no Kannu kinofestivāla programmām un izsauca plašu rezonansi. Lielākā vai mazākā mērā kāda provokācija slēpjas katrā no kinofestivāla “Baltijas pērle” filmām, bet Serebreņņikovs šajā kontekstā ir izceļams īpaši – viņš pieteicis sevi kā jaudīgas nihilistiskas drāmas “Tēlojot upuri” režisors. Tās ievaddaļā no ekrāna skan vesels manifests. “Krievu kino pakaļā”.
“Skaistās dienas Aranhuesā” (2016, Vims Venderss)
Vācu kino patriarhs kaut kādā mērā atgriežas pie savām saknēm – uz ekrāna atkal vērojama viņa sadarbība ar slaveno vācu rakstnieku un dramaturgu Pīteru Handki (tieši ar to Venderss sāka). Jau 1970. gados Venderss centās iedēstīt vācu un – plašākā mērogā – Eiropas augsnē labāko no tā, kas piemīt katra normāla sinefila nīstajai Holivudai. Režisors mēģināja tās vērstībā tikai uz acij tīkamu izklaidi notvert vizionārisko vektoru, kas atdzīvinātu autorkino. Tas viņam daudzējādā ziņā ir izdevies, un, lai arī cik neviennozīmīgi un saraustīti viņu beidzamajās divās desmitgadēs uztvertu kritiķi un skatītāji, jaunais darbs nešaubīgi ir pelnījis uzmanību.