Jaunības meistarklases
Savu nepabeigto vidusskolas izglītību Rolands Kalniņš ieguva Rīgas 1. ģimnāzijā, bet jau pirmajā skološanās gadā sāka strādāt par izsūtāmo zēnu Armijas ekonomiskajā veikalā (tagad – universālveikals Centrs) – varam iedomāties, ka skats bija līdzīgs, kā filmā Akmeņainais ceļš, kur pirmskara Rīgas izsūtāmo zēnu Robertu tēloja Andrejs Žagars.
1941. gadā Rolands Kalniņš kļuva par ārštata darbinieku laikrakstos Padomju Latvija un Cīņa, bet tūlīt jau sākās karš, un vācu laikā divdesmitgadīgais jauneklis pusotru gadu slēpās no iesaukšanas leģionā – tāpēc arī filmas Es visu atceros, Ričard! varoņu pārdzīvojumi ir gluži kā paša izjusti. Pēc vācu okupācijas beigām Kalniņš strādāja par teātra nodaļas inspektoru Ministru padomes Mākslas lietu pārvaldē un baletmeistara asistentu Muzikālās komēdijas teātrī, bet jau 1947. gada janvārī notika liktenīgais pagrieziens Rolanda Kalniņa dzīvē – viņš kļuva par režisora palīgu Rīgas kinostudijā, vienā no pirmajām padomju laika filmām Mājup ar uzvaru, kur operators inscenētājs bija leģendārais Sergeja Eizenšteina līdzgaitnieks Eduards Tisē. Arī nākamajās filmās Rolanda Kalniņa darbaudzinātāji bija izcili kinomeistari – Jūlijs Raizmans filmā Rainis, Pāvels Armands un Leonīds Leimanis (Salna pavasarī, Kā gulbji balti padebeši iet, Nauris, Latviešu strēlnieka stāsts) arī pirmie Maskavas kinoinstitūta absolventi no Latvijas – Varis Krūmiņš un Māris Rudzītis (Cēloņi un sekas).
Desmit gadu laikā Kalniņš izgāja nopietnu mācību ceļu – režisora palīgs, režisora asistents, otrais režisors, līdz beidzot 1959. gadā viņam uzticēja pirmo patstāvīgo aktierfilmas režiju. Tā bija filma Ilze, kurā galveno lomu spēlēja Maskavas aktrise Margarita Žigunova – tieši šajā vasarā viņa filmēšanas laikā Cēsīs iepazinās ar Māri Liepu un vēlāk kļuva par baletdejotāja sievu.
Nelutināts
Turpmākajos gados kinoliktenis Rolandu Kalniņu nelutināja – tūlīt pēc Ilzes viņam lika pārņemt Vara Krūmiņa aizsākto Viļa Lāča romāna Vētra ekranizējumu, bet pie nākamās patstāvīgās aktierfilmas viņš varēja ķerties tikai 1965. gadā, kad beidzot atļāva filmēt Viktora Lorenca scenāriju Dzimtene, piedod!, kas divdesmit piecus gadus bija pazīstams kā filma Es visu atceros, Ričard!, bet 1991. gadā atguva autoru iecerēto nosaukumu Akmens un šķembas. Divdesmit gadus šī filma tika turēta plauktā, tāpat kā Rolanda Kalniņa nākamais darbs Elpojiet dziļi..., un plašāks skatītāju loks tās ieraudzīja tikai 1986. gadā.
Cits pēc šādas ilgstošas priekšnieku nelabvēlības varbūt būtu metis plinti krūmos, bet Rolands Kalniņš uzņēma spožo un joprojām aktuāli skatāmo Pāvila Rozīša romāna Ceplis ekranizējumu. Ja tolaik jau būtu izdomāta latviešu kinobalva Lielais Kristaps, elegantais Ceplis to noteikti būtu saņēmis, bet Kristapus sāka dalīt tikai 1977. gadā, un tā vienīgais Lielais Kristaps Rolanda Kalniņa kontā ir par dokumentālo Vijas Artmanes portretu Saruna ar karalieni, ko filmēja Juris Podnieks un Kalvis Zalcmanis.
Pēc Cepļa nepatikšanas turpinājās – 1975. gadā uzsākto spilgti grotesko un formā avangardisko Piejūras klimatu Maskavas valdīšana pasludināja par “bezperspektīvu”, lika pārtraukt filmēšanu un norakstīja zaudējumos, dažus gadus vēlāk Elīnas Zālītes Agro rūsu Kalniņam atņēma un atdeva Gunāram Cilinskim. Tiesa, priekšnieku uzticību Kalniņš pavisam zaudējis nebija, jo viņu nozīmēja par māksliniecisko vadītāju kolēģu pirmajām spēlfilmām – Pētera Krilova Un rasas lāses rītausmā... un Aivara Freimaņa Puika (starp citu, tieši Rolands Kalniņš ieteica Freimanim Klibā Jurka lomā izmēģināt Edgaru Liepiņu, un tā kļuva par Liepiņa emocionāli dziļāko kinolomu).
Es esmu bagāts...
Pēc Rīgas kinostudijas pajukšanas Rolands Kalniņš nenolaida rokas, bet nodibināja filmu studiju Trīs, kuras vadītājs ir joprojām. Studijas Trīs paspārnē tapa Jāņa Streiča Cilvēka bērns (1991) un Aivara Freimaņa Ligzda (1995), dokumentālās un videofilmas, bet šobrīd studijā jau vairākus gadus rit darbs pie režisora Ulda Brauna pilnmetrāžas dokumentālās hronikas Ardievu, XX gadsimt! pēc Imanta Ziedoņa scenārija.
Rolandam Kalniņam nepatīk publiska izrādīšanās un tukša runāšana, viņš ir veco laiku cilvēks šī vārda vislabākajā nozīmē. Intervijām piekrīt ļoti nelabprāt, bet biežāk nepiekrīt, un ar pašslavināšanu nenodarbojas. “Es domāju, ka daru savu darbu. Jāapzinās, ko varu, un jācenšas mazliet vairāk izdarīt. Tikai nedrīkst domāt, ka es esmu tas, kas neesmu” – tā viņš teicis pirms daudziem gadiem, un nekas nav mainījies arī šodien. “Es esmu bagāts. Man pieder viss, kas ar mani ir noticis...” tā Rolanda Kalniņa filmā Elpojiet dziļi... (Četri balti krekli, 1967) dziedāja Ralfs, un tā Lielā Kristapa noslēguma dienā atkal dziedās Ralfa lomas tēlotājs Pauls Butkēvičs kopā ar grupu Autobuss debesīs. Svētdien, 2.oktobrī pulksten 16 kinoteātra Rīga Lielajā zālē skatītājus gaida speciālseanss, kas rīkots par godu Rolandam Kalniņam – filma Elpojiet dziļi... ar dziedāšanu un jaunības atmiņām.
Fakti
Rolands Kalniņš
* Dzimis 1922. gada 9. maijā
* Mācījies Rīgas 15. skolā (1932-1937), Rīgas 1.ģimnāzijā (1937-1940)
* Kopš 1947. gada janvāra strādājis Rīgas kinostudijā, režisors inscenētājs (1959-1989)
* Kopš 1990. gada – filmu studijas Trīs vadītājs
Aktierfilmas:
Ilze (1959), Vētra (1960), Pazemē (TV īsfilma, 1963), Es visu atceros, Ričard! (1966), Elpojiet dziļi... (1967), Karalienes bruņinieks (1970), Ceplis (1972), Piejūras klimats (1975), Vīru spēles brīvā dabā (1977), Trīs dienas pārdomām (1980), Akmeņainais ceļš (1983), Spēle notiks tik un tā (1985), Ja mēs visu to pārcietīsim (1987), Tapers (1989)
Dokumentālās filmas:
Saruna ar karalieni (1980), Mūžīgais Fausts (2000) un citas
Raksts publicēts Neatkarīgās Rīta Avīzes pielikums MĒS, 2005. gada 24.septembrī