Es parasti neraujos uz publisku uzstāšanos, bet nupat vienā laikā sakrita Latvijas Kinematogrāfistu savienības konference ar Berlīnes festivāla tuvošanos, kad Nacionālais Kino centrs parasti gatavo statistikas datus izdevumam Facts&Figures, tai skaitā par Latvijas filmu izplatīšanu Latvijā. Tāpēc janvāra vidū es izsūtīju producentiem lūgumu apkopot datus par to, kur un cik skatītājiem 2009. gadā rādītas viņu filmas, gan kinoteātros, gan ārpus tiem. Nu, lūk, un šis process mani sakaitināja tiktāl, ka nolēmu publiski izkliegt savu sāpi. Jau iepriekš atvainojos par reizēm tīši sakāpinātiem apgalvojumiem un pārspīlējumiem, bet mans mērķis ir iekustināt jūs visus, tāpēc arī atļaušos būt emocionāla.
Tātad - sāksim ar jau minēto statistiku par Latvijas filmu izrādīšanu. No visām apmēram 70 adresēm, kas ir manā producentu adrešu sarakstā, uz lūgumu atsaucās astoņas studijas... Atliek secināt, ka pārējie producenti ar savām filmām neko nedara - jo, tīri cilvēciski spriežot, ja jau būtu ar ko lielīties, tad taču nekavētos!
Bet arī tās studijas, kas atsaucās lūgumam, nekādu krāšņo ainu neiezīmē - piemēram, saņemu tabulu, kurā ierakstīta viena filma un divi tās seansi, viens Salaspils kultūras namā, otrs Īrijas latviešu biedrībā. Bet, atvainojiet, konkrēti šai studijai ir vēl divas nesen pabeigtas valsts finansētas filmas, vienai pirmizrāde bijusi nupat 2009. gadā, un gadā ir 365 dienas!
Tas nozīmē, ka filmas tiek pabeigtas, un viss, studija ar tām tālāk nestrādā, bet ķeras pie nākamās filmas ražošanas, tā nemitīgi uzturot procesu, kuram patiesībā nav rezultāta.
Vienīgais rezultāts ir sabiedriskā doma, kuras saasinājumu jau piedzīvojām Einara Repšes premjerēšanas laikā, - kam vajadzīga nepārtraukta Latvijas filmu ražošana, ja šīs filmas neviens neredz, tātad nemaz nezina, vai tādas vispār ir?! - varbūt nozare nodarbojas ar gaisa tricināšanu un vienkārši izsviež naudu vējā?! Neaizmirsīsim, ka tieši tas ir vienīgais arguments, ar kuru tur, augšā var cīnīties par to, ka Latvijas filmu nozarei vispār vajadzīgs finansējums - ne jau tāpēc, lai filmu autoriem būtu regulārs darbs un maize (tas, kā zināms, šobrīd nav arguments nevienā nozarē), bet gan tāpēc, lai Latvijas skatītājiem būtu savs kino, ko skatīties. Turklāt, kā reiz brīnišķīgi teica režisors Edmunds Jansons, filma ir dzīva tikai tajā brīdī, kad to skatās skatītājs, pārējā laikā tas ir nedzīvs konservs plauktā. Tātad, brutāli sakot, Latvijas filmu nozare cītīgi ražo līķus, turklāt dārgus līķus, un krauj tos plauktā.
Varētu teikt, ka ar šo problēmu būtu jānodarbojas Nacionālajam Kino centram, galu galā tieši man kā Kino centra darbiniecei viens no pienākumiem ir Latvijas filmu izplatīšanas projekti, un tāpēc jau arī es te pieteicos publiski runāt, jo viens cilvēks šajā Latvijas mēroga kaitē neko nevar mainīt un man ir nepieciešama jūsu palīdzība.
Nevarētu apgalvot, ka NKC neko nedara Latvijas filmu izplatīšanā - vairākus gadus, kad to atļāva finansiālā situācija, NKC izcīnīja Valsts Kultūrkapitāla fondā mērķprogrammu Latvijas filmu izplatīšanas atbalstam, arī no NKC budžeta ir ticis nodalīts finansējums, kas sadalīts konkursā Citi filmu nozares projekti, un, piemēram, 2008. gadā ar šī konkursa palīdzību tika sasniegti līdz šim nebijuši rezultāti - 2008. gada nogalē kinoteātra Rīga repertuārā katru nedēļu bija trīs līdz četras Latvijas dokumentālās filmas.
Pat šogad, kad nozares finansējums samazinājies līdz 2002. gada līmenim, NKC apzinās Latvijas filmu izplatīšanas svarīgumu un ir iezīmējis šiem mērķiem Ls 10 000, kas tiks sadalīti konkursā Latvijas filmu izplatīšanas atbalstam. Tāpat NKC ir rīkojis un atbalstījis dažādas Latvijas filmu demonstrēšanas akcijas gan Rīgā, gan visur citur Latvijā, un, piemēram, Lielā Kristapa filmu seansi vienlaikus 70 vietās visā Latvijā ar 15 000 skatītājiem ir pierādījums, ka arī lauku publiku ir iespējams iekustināt, ja ar to nopietni nodarbojas.
Tomēr Kinocentra funkcija un pienākums nav producentu vietā strādāt ar gatavajām filmām, turklāt, pat ja mēs to mēģinām darīt, seko producentu privātīpašniecisko instinktu uzliesmojums - piemēram, jums vajadzēja dzirdēt, kāds troksnis sacēlās, kad NKC pirmoreiz nāca klajā ar iniciatīvu par portālu www.filmas.lv, kas nozīmē iespēju 874 Latvijas bibliotēkās bez maksas skatīties Latvijas filmu izlasi. Producenti to sauca par viņu tiesību uzurpēšanu un aizskaršanu, šāda ideja traucējot viņiem pašiem izplatīt savas filmas un pelnīt ar to naudu. Lieki teikt, ka studija, kas viskategoriskāk protestēja pret savu filmu ievietošanu bibliotēkās, šogad man neatsūtīja vispār nekādas ziņas par pašu veikto filmu izplatīšanu 2009.gadā. Vārdu sakot, citiem nedosim, bet paši arī neko nedarām.
Cits piemērs - studija kategoriski nedod savas filmas NKC atbalstītajiem Kinobusiņa bezmaksas seansiem visā Latvijā, lai gan šīs studijas filmu budžetu gandrīz 100% apmērā veido valsts finansējums, tātad nodokļu maksātāju nauda. Vienkāršiem vārdiem sakot, šīs filmas, ko producents šobrīd uzskata par savu īpašumu un peļņas avotu, viņam patiesībā ir uzdāvinātas - valsts finansētas. Turklāt ir labi zināms, ka laukos kinoskatītāju maksātspēja krietni atpaliek no vēlamās, tāpēc bezmaksas seansi bieži ir vienīgā iespēja vispār parādīt viņiem šīs filmas, īpaši jau bērnu auditorijai domātās.
Starp citu, par maksātspēju un bezmaksas seansiem - zinu, ka ir producenti un režisori, kas principā neatbalsta ideju rādīt savas filmas bezmaksas seansos. Tomēr es ieteiktu atcerēties vienu elementāru lietu - par preci ir jēga prasīt naudu tikai tad, ja ir pircējs, kas šo preci pieprasa un ir gatavs pirkt; visos citos gadījumos tu vari līdz aizsmakumam prasīt naudu, bet nedabūsi neko; tavu preci vienkārši neviens neņems. Diemžēl jākonstatē, ka Latvijas kino šobrīd nav tāda prece, kuru potenciālais pircējs traki pieprasītu - izņemot Rīgas sargus un Rūdolfa mantojumu, bet šo filmu rekordi, kā pārliecinājāmies pēc Rīgas sargu triumfa, nekādi neietekmē, t.i., nevairo skatītāju pieprasījumu pēc citām Latvijas filmām. Tātad vienīgā izeja ir - veidot skatītājos pieradumu skatīties Latvijas kino, vispirms iekārdinot ar bezmaksas pieeju filmām, un tikai tad pamazām tā var atkal kļūt par preci, par kuru var sākt arī prasīt naudu. Un, starp citu, tieši šajā brīdī izbeidzas NKC tiesības attiecībā uz Latvijas filmām, jo Nacionālajam Kino centram nav nekādu tiesību nodarboties ar filmu komercizplatīšanu, tās ir tikai un vienīgi producenta tiesības (un, es gribētu apgalvot, arī pienākums!).
Tātad, te nu esam nonākuši līdz tam, ka filmu izrādīšana ir producentu rūpe, bet mēs ļoti labi redzam, ka producentiem šī rūpe patiesībā nerūp - Latvijas filmu izplatīšanas problēmas jau gadiem nekust no vietas, lai cik mēs par to uztrauktos un lai ko mēģinātu uzsākt. Atbalsts producējošajai studijai par konkrētu filmu izplatīšanas panākumiem, kamēr nozares budžets atļāva tādu piešķirt, nav radikāli uzlabojis situāciju; kopš pagājušā gada Nacionālā Kino centra projektu konkursos ieviesta kritēriju sistēma, kur punktu skaitu var palielināt aktīva darbība filmu izplatīšanā, tomēr pagaidām jaunieveduma ietekme uz izplatīšanas aktivitātēm nav jūtama.
2008. gada decembrī notika filmu nozares seminārs Miljons piecos gados, filmu izplatīšanas darba grupā mēs pusi dienas runājām par visu šo pašu. Viens no lēmuma punktiem skan tā - "Latvijas Kinoproducentu asociācija ar NKC palīdzību izveido struktūru, kas rada Latvijas filmu demonstrēšanas shēmu visā Latvijā un rūpējas par koordinācijas tīklu, palīdzot producentiem". Ir pagājis gads un divi mēneši, vai jūs domājat, ka Producentu asociācija ir kaut ko darījusi šajā jomā? Vismaz NKC palīdzība šajā jautājumā nav lūgta, es arī neesmu nekur dzirdējusi vai lasījusi, ka kaut kur Latvijā notiktu intensīva un Producentu asociācijas rīkota vai vismaz stimulēta Latvijas filmu izrādīšana.
Vēl viens akmens Producentu asociācijas dārziņā - kopš 2009. gada Nacionālais Kino centrs sadarbojas ar SIA Lattelecom interaktīvo televīziju. Šis uzņēmums ir izrādījis interesi arī par mūsdienu Latvijas filmām, ko varētu demonstrēt par maksu, bet šajā brīdī, kā jau teicu, NKC kompetence beidzas, filmu komercizrādīšana ir pašu producentu ziņā. Mēs esam šo iespēju piedāvājuši Latvijas Kinoproducentu asociācijai, esam dzirdējuši solījumus kaut ko darīt, bet, kā parasti, rezultāta nav.
Viss iepriekšminētais ir iemesls, kāpēc es par filmu izrādīšanu, kas teorētiski ir producentu kompetence, runāju Latvijas Kinematogrāfistu savienības pilnsapulcē. Te pārsvarā sēž filmu autori, kuriem, es ceru, ir svarīgi, lai viņu veidotās filmas kāds arī redzētu. Tā, protams, Latvijas apstākļos nevar būt finansiāla motivācija, un acīmredzot tieši tas ir apstāklis, kas nekādi nemotivē producentus - viņi savu algu saņem jau kopš tā brīža, kad projekts jebkurā stadijā tiek atbalstīts jebkurā konkursā, un producentu dzīvē absolūti nekas nemainās no tā, vai filma pēc pabeigšanas tiek vai netiek izrādīta. Tātad no producentiem nekāda iniciatīva nav gaidāma pēc definīcijas. Ko darīt? Varbūt šī ir iespēja Latvijas Kinematogrāfistu savienības jaunajai valdei - pierādīt, ka tā ir aktīvi ieinteresēta Latvijas filmu nozares situācijā, un meklēt izeju no šī strupceļa?
Es un mēs visi Nacionālajā Kino centrā esam gatavi jebkurā veidā palīdzēt un strādāt savu tiesību un kompetences robežās, bet, lūdzu, saprotiet, ka Latvijas filmu nozares publiskais tēls ir mūsu visu problēma un sāpe. Jautājums vairs pat nav par to, vai filmas ir labas vai sliktas, bet gan par to, vai tās vispār ir.
Paldies par uzmanību!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
