DAILES TEĀTRIS 100
Vizualizēt pūderīguma sajūtu
No frizūras un grima līdz apaviem un somai uz pleca – kostīmu un grima mākslinieki ir būtiska daļa no tām norisēm, kuru rezultātā aktieris spēj iemiesoties izrādes tēlā. Radīt ticamību. Par to, kā dziļa iesakņotības, piederības sajūta teātrim palīdz radīt ticamus vizuālos tēlus, stāsta kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa un grima māksliniece Baiba Bindemane.
Ilze Vītoliņa ir viens no Dailes teātra komandas kodola cilvēkiem – ar viņas veidotajiem kostīmiem te tapušas teju 100 izrādes, pati pirmā – pirms 24 gadiem veidotā "Vīrs, kurš pārjāja pāri Konstancas ezeram" (rež. Dž.Dž. Džilindžers). Uz dažādām skatuvēm Latvijā un ārvalstīs viņa veidojusi kostīmus aptuveni 250 teātra, operas un baleta izrādēm. Par savu darbu vairākkārt saņēmusi "Spēlmaņu nakts" balvas, kā arī ir "Lielā Kristapa" balvas īpašniece par animācijas veidošanu filmai "Saule brauca debesīs" (rež. Roze Stiebra). Ar Ilzi tiekamies plašajā Dailes teātra foajē, kur nesen atklāta izstāde "Tuvāk kailumam". Te apskatāmi kostīmi no dažādu laiku izrādēm, arī Ilzes Vītoliņas darbi.

Kad runājam par to, kādam ir jābūt labam kostīmu māksliniekam, lai noturētos zirgā nevis dažu, bet vairāku simtu izrāžu garumā, Ilze kā pirmo min "mīlestību uz teātri un profesiju". "Tā ir tāda beznosacījuma mīlestība. Protams, vajadzīga bagāta iztēle, kas iet roku rokā ar spēju materializēt ieceres, un spēja paskaidrot savu redzējumu. Jābūt pacietīgam un izturīgam, jo tas ir arī fiziski intensīvs darbs." Viņa uzsver – papildus profesionālajām kvalitātēm ir jāpiemīt arī noteiktām personības iezīmēm, piemēram, spējai sastrādāties ar plašu kolektīvu, "jo izrādes tapšanas laikā visa komanda sēž vienā laivā un airē vienā virzienā". Kā panākt to, ka radošas, stipras personības airē vienā virzienā? "Tu atslābinies un gūsti baudu. Šajā darbā var gūt ļoti lielu enerģiju. Ja šo kopīgo sadarbības virzienu noķer, – tas ir kaifs," viņa saka.
"Tā ir tāda beznosacījuma mīlestība. Protams, vajadzīga bagāta iztēle, kas iet roku rokā ar spēju materializēt ieceres, un spēja paskaidrot savu redzējumu. Jābūt pacietīgam un izturīgam, jo tas ir arī fiziski intensīvs darbs," par tērpu radīšanu izrādēm stāsta māksliniece Ilze Vītoliņa.
Vizualizēt pūderīguma sajūtu
Par fascinējošāko, aizraujošāko kostīmu mākslinieka darbā Ilze min to, ka katra izrāde ir "jaunas pasaules radīšana". Tā parasti sākas ar režisora un scenogrāfa radīto vīziju, konkrētā darba interpretāciju, tad izrādes komanda sāk meklēt stāsta vizuālo valodu. "Jautājums parasti ir: kā radīt šo vārdos neietērpjamo sajūtu? Piemēram, strādājot pie izrādes "Bīstamie sakari" (rež. Jans Villems van den Boss, 2019. g.), bija skaidrs, ka visam jābūt tādam pūderīgam, vieglam... arī ar tādu vecuma sajūtu. Kā to ietērpt vizuālos tēlos, materializēt – lūk, tas man ir jāizdomā un jāpiedāvā komandai."

Kā top labākās, paliekošākās izrādes? "Šis darbs jāpiepilda ar mākslinieku enerģiju, te ir jāpienes no sevis kas jauns, nevis jāizpilda norādījumi. Ja komanda izveidojas no jaudīgiem, foršiem cilvēkiem, veidojas tāda enerģiju summa, pozitīvs lādiņš," saka Ilze Vītoliņa. Viens no šādiem gadījumiem, kad "zvaigznes bija sastājušās", Ilzes pieredzē bija izrāde "Kaligula" (rež. Dž.Dž. Džilindžers, 2005. g., darbs saņēma "Spēlmaņu nakts" balvu kā Gada izrāde). "Spēcīgs, vērienīgs vēstījums ar jaudīgu scenogrāfiju, brīnišķīgu mūziku. Gadījums, kad patiešām tapa šī jaunā pasaule, jo nebija nekādu gatavu parametru, kā tam vajadzētu izskatīties."
Ainas no izrādēm "Bīstamie sakari" (foto: Mārtiņš Vilkārsis), "Kaligula" (foto: Jānis Deinats) un "Oņegins" (Jānis Deinats).
Kurš to izdomājis?
Ilze atzīst, ka, vērojot citu kolēģu darbu, bieži vien viņai ir gribējies būt konkrēto tērpu māksliniecei, taču visspilgtāk šī sajūta, ka ir radīti perfekti, neredzēti kostīmi, viņu pārsteigusi sapnī. "Skatos izrādi – un tur ir tik labi kostīmi. Neredzēti! Un es domāju: kas to varētu būt taisījis? Tad pamostos un saprotu – paga, to neviens nav izdomājis, tas ir mans."

Runājot par iedvesmas avotu plašo spektru, Ilze piemin izrādi "Oņegins" (rež. Dž.Dž. Džilindžers, 2013. g.), kurā, veidojot vīriešu tērpu līniju, viņa iedvesmojusies no modes zīmola "Prada" kolekcijas. "Mūsdienīgi paņēmieni, kur ir saglabāta vēsturiskā elpa, kur šis vēsturiskums ir paplašināts, traktēts jaunā veidā. Piemēram, gaisīgais, vieglais lakats Tatjanai tapa, ar šķērēm sagriežot neirstošu materiālu, līdzīgi kā bērni no vairākkārt pārlocīta papīra griež sniegpārsliņas."
Trīs tērpu mākslinieces par radošo procesu
Foto: Privātais arhīvs
Anna Heinrihsone:

Vispirms ir lasīšana. Lasu lugu vai uzveduma materiālu, un bieži vien tas rosina lasīt vēl kādus paralēlus tekstus. Informācija un līdz ar to ideja veidojas kā ķēdes reakcija, posms pie posma. Ja viss balstītos tikai uz iedvesmu, diez vai mēs varētu sevi saukt par profesionāļiem. Darbs, domas, meklējumi audzē pārliecību, kā rast risinājumu, kurš ir visprecīzākais. Lai trenētu uztveri, es vēroju. To daru, staigājot pa pilsētas ielām vai pie jūras. Man ir svarīgi atrast pareizo iešanas ātrumu, kad varu pievērsties tikai savām domām. Ļoti bieži daudz kas noskaidrojas, kad no rīta skatos pa logu vai laukos vienkārši lūkojos pļavā.

Kostīmi izrādē nav modes skate. Taču arī teātrī, tāpat kā visās citās radošajās jomās, ir kādas vēsmas, kuras pārņem vienlaicīgi visu pasauli neatkarīgi no tā, kur mākslinieks strādā. Man vienmēr aktuāli ir bijis atrast noskaņas atslēgu, pēc tam seko krāsa – un tikai tad forma un tehniskais risinājums. Ļoti jāuzmanās no pašmērķīguma, jo izrāde ir kolektīva doma. Tāpat kā arhitektūrā, arī teātrī tas, kas kalpo mirkļa modernajam, visātrāk kļūst vecmodīgs.

Ir grūti nosaukt kādu atsevišķu izrādi kā "virsotni". Katrā darbā ir bijuši izaicinājumi un "kalni", kurus pievarēt. Laba gandarījuma sajūta ir pēc Indras Rogas izrādes "Hamlets" Valmieras teātrī, jo izveidojām sarežģītu emocionālo struktūru, kur mijās dažādu gadsimtu stili. Katrs no tiem bija pamatots ar varoņa psiholoģiskajām iezīmēm. Vienmēr ir lieliska sajūta, ja redzi, ka, pateicoties scenogrāfijai vai kostīmam, aktieris pārtop citā personībā un izrāde kļūst dzīva.

Foto: F64
Jurate Silakaktiņa:

Pirmais impulss tam, kādi varētu būt kostīmi, rodas, izlasot lugu. Bieži vien tieši šī pirmā, tīri instinktīvā sajūta arī ir tā, kas realizējas uz skatuves. Lai gan tiek radītas vēl vairākas versijas, neizskaidrojamā kārtā pirmā ir īstā. Tad es uzklausu režisoru, kā arī meklēju iedvesmu mākslā. Man ir nopietna mākslas grāmatu kolekcija, kas ļoti palīdz. Dažkārt iedvesmu dod daba – toņi, faktūras.

Skatoties vecās izrādes, vienmēr var pateikt, kuros gados tās tapušas, tieši tādēļ, ka arī teātra kostīmus iespaido aktuālā mode. Tajā pašā laikā es nekad netaisīšu ultramodernas lietas, jo izrādi spēlē vairākus gadus un kostīmiem arī pēc pāris gadiem ir jābūt aktuāliem. Domāju, ka agrāk teātra kostīmi vairāk izcēla dažādus sociālos slāņus, šobrīd valda lielāka nosacītība. Lai gan veidot izrādes, kuru kostīmi ir kā viena modes kolekcija, arī vairs nav gluži aktuāli. Viss iet uz riņķi, vienu brīdi precīzi vēsturiskie kostīmi tika uzskatīti par "naftalīnu", tad atgriezās savas slavas zenītā.

Esmu procesa cilvēks, un teju katra izrāde, pie kuras esmu strādājusi, man ir mīļa. No Dailes teātrī veidotajiem kostīmiem ar īpašu prieku atceros "Melanholisko valsi" (2005. g.), "Vinsentu Brikstonā" (2004. g.) un "Pielūdzēju Nr.1" (2017. g.), jo tur saslēdzās visi komponenti, un tās vienkārši bija kvalitatīvas izrādes.

Foto: Privātais arhīvs
Baiba Litiņa:

Ir grūti izcelt kādas teātra kostīmu mākslas tendences, jo izrādes kostīmi vienmēr tiek radīti konkrētai lugai, aktieriem, kā arī tas ir radošās grupas kopdarbs. Piemēram, izrādē "Zemdegas" ir stilizēti 70. gadu tērpi, taču diezgan daudzas detaļas un krāsu salikumi ir aktuāli arī mūsdienās. Tas darīts apzināti, lai izrādi padarītu tuvāku mūsdienu skatītājiem, īpaši tiem, kas šos gadus nav piedzīvojuši. Piemēram, rūtiņu raksti, ādas mētelis brūnos toņos, ādas imitācijas jakas, lielas safari tipa kabatas, krāsu salikums – zils ar brūnu –, platas un kļoša tipa bikses, zābaki ar kantainu purngalu, apavi ar platformas zoli. Īstenībā šīs modes tendences ir atnākušas no septiņdesmitajiem gadiem, un modes pasaulē pēdējos gados daudz citē 20. gs. modes desmitgades.

Darbu sāku ar Regīnas Ezeras romāna "Zemdegas" lasīšanu – tas bija mūsu izejas punkts, luga tapa vēlāk. Pētīju 70. gadus – skatījos kinofilmas, tā laika fotogrāfu, piemēram, Ulda Brieža, darbus. Ļoti daudz iedvesmas ņēmu no savu vecāku fotoalbumiem. Paralēli skatījos arī tā laika PSRS izdotos modes žurnālus, tie kalpoja kā iedvesmas avots aksesuāriem, detaļām, arī auduma rakstiem, toņu salikumiem. Daudz iedvesmojos no Latvijas dabas toņiem, kas sastopami ziemā un agrā pavasarī, – zaļie, pelēcīgie, zilganie un brūnie toņi. Vēlāk, lasot lugu un zinot lomu sadalījumu, meklēju katram varonim piemērotākos risinājumus, lai izceltu viņa raksturu, radītu tēlu un brīžiem pilnīgi aizietu prom no aktiera paštēla.
Ieiet Rainī
Mirklis pirms Viestura Kairiša veidotās izrādes "Smiļģis". Aktrise Ieva Segliņa pārtop par Raini un Leldi (tēls no Raiņa lugas "Spēlēju, dancoju").
Mirklis pirms lēciena – grimētava
Grima māksliniece Baiba Bindemane. Foto: Marko Rass, Dailes teātris
"Pirms aktieri ienāk pie mums, lielākoties viņi visi jau ir savās lomās. Domās un sajūtās. Mēs varam vērot to, kā ar katru savu darbību tuvinām aktieri lomas vizuālajam tēlam. Te notiek iemiesošanās process. Izmainās acu skats, vaibsti, tāpēc, pabeidzot darbu, tā tiešām vairs nav Ieva Segliņa, tas ir Rainis," – aktieru pārvērtības raksturo grima māksliniece Baiba Bindemane.

Viņa uzsver, ka grimētavā un frizētavā katra darbība ir izplānota līdz sekundei, lai visu paveiktu iespējami ātri. "Aktieris šeit nonāk mirkli pirms iziešanas pie skatītāja. Šī ir pēdējā pieturvieta. Tāpēc mums ļoti precīzi jāpaveic savs darbs un jādara tas gana ātri, jo aktierim ir liels stress, nedrīkstam viņu te pārāk ilgi aizkavēt, pārturēt." Ņemot vērā to, ka aktieri grimētāja krēslā sēžas, pilnībā uzticoties, šajā darbā vajadzīga ne tikai profesionalitāte un iztēle, bet arī stresa noturība. "Tu nevari ķerties klāt aktierim nepārliecinoši, ar trīcošām rokām," saka Bindemane. Viņas pašas pieredze šajā amatā teātrī sniedzas jau vairāk nekā 10 gadu garumā (pirmā Baibas izrāde bija "Marija Stjuarte"), bet profesionālās karjeras sākums bijis televīzijā.

"Aktieris šeit nonāk mirkli pirms iziešanas pie skatītāja. Šī ir pēdējā pieturvieta. Tāpēc mums ļoti precīzi jāpaveic savs darbs un jādara tas gana ātri," stāsta grima māksliniece Baiba Bindemane.
Kā lielākos profesionālos izaicinājumus Bindemane min izrādes ar lielu aktieru skaitu, kur visu dalībnieku grimēšanai un safrizēšanai var nepietikt laika. "Tas nav tā, ka uzliek galvā parūku kā cepuri – un aiziet! Lai parūka izskatītos un turētos labi, tā jāpiestiprina pareizi, tam vajadzīgs laiks un pieredze." Kā īpaši darbietilpīgu un vienlaikus vienu no spilgtākajām izrādēm viņa min Ineses Mičules veidoto mūziklu "Marlēna" (komponists Raimonds Pauls, 2011. g.), kurā aktrise Rēzija Kalniņa pārtapa par kinozvaigzni Marlēnu Dītrihu.
Programma tapusi ietvaros

Projekta ''Dailes teātris 100"' veidotāji: saturs – Osvalds Zebris, foto – Kārlis Dambrāns, video – operatori Rita Bērziņa un Andrjus Jaņuns, montāža – SIA "Entuziasti Digital" (Ernests Bērziņš un Kristaps Mozgirs), dizains – Oskars Dreģis un Natālija Šindikova, izstrāde – Karīna Sabecka, redaktore – Kristīne Melne, projekta vadītāji – Marta Cīrule (DELFI) un Marko Rass (Dailes teātris).
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.