Aktieru un mākslinieku atpūtas un jaunrades nama "Rūķīši" atrašanās vietu savulaik izvēlējies pats Smiļģis – apbraukājis vairākas vietas, nekādi nav varējis izšķirties, tāpēc piesēdis mežmalā uzēst līdzpaņemtās sviestmaizes un apdomāties – līdz ieraudzījis 1927. gadā celto namu (pēcāk tas ieguva ziemas mājas titulu) ar trim veciem ozoliem blakus (pēcāk viens no tiem kļuva par Ēvalda Valtera ozolu). Bijis skaidrs acumirklī, ka šī ir īstā vieta. Tā 1966. gadā "Rūķīši" kļuva par Latvijas Teātra darbinieku savienības atpūtas bāzi, uz kurieni atpūsties un strādāt brauca mākslinieki no visas Latvijas, kā arī Padomju Savienības.

Sākotnēji "Rūķīšu" ziemas mājā bija vien astoņas istabas, bet pēcāk tika piebūvēta vasaras māja ar vēl septiņām istabām. Projekta autori ir arhitekti Modris Ģelzis un Ojārs Dombrovskis. Ģelzis uzskatāms par ražīgāko savas paaudzes arhitektu, un pie nozīmīgākajām projektētajām ēkām jāmin Dzintaru koncertzāle, Valmieras teātris un Filharmonijas koncertzāle. Savukārt Dombrovskim pieder kinoteātra "Palladium" un Drāmas teātra (tagadējā Latvijas Nacionālā teātra) Mazās zāles un kafejnīcas interjera projekti.

Kopš 2003. gada "Rūķīšos" saimnieko Maija un Valdis Martinsoni, kuri kompleksu pārpirka no Teātra darbinieku savienības. Tiesa, "Rūķīši" viņiem neuzgāzās uz galvas vienā dienā no skaidrām debesīm – taciņa jau bija iemīta. 1992. gadā tika pieņemts lēmums par mākslinieku jaunrades un atpūtas namu likvidēšanu, tāpēc turpmāk "Rūķīšiem" sevi bija jāuztur pašiem. Tas gan pārāk labi nesekmējās, tāpēc toreizējā Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāja Lolita Cauka pieņēma Maiju darbā par pārvaldnieci, jo turpat netālu viņa jau dūšīgi saimniekoja savā viesu namā "Trollīši", turklāt bija izdaudzināta kā lieliska ēdinātāja.

Raksta turpinājumā:

- Kas brauca vaļoties, strādāt un baudzīt dzīvi uz "Rūķīšiem"?
- Aktieru un režisoru izpriecas, pusdienu braucieni uz "Sēnīti";
- 'Rūķīšos' dzimuši daiļdarbi un draudzības;
- Fotogalerijas un atmiņu stāsti.