Foto: Publicitātes attēls
Staļinisma arhitektūra Latvijā iebrāzās līdz ar atkārtoto padomju okupāciju. Pretēji iepriekš valdījušajiem stiliem, kurus arhitekti Latvijā apguva, aizguva vai apspēlēja, sekojot modes tendencēm vai izdabājot pasūtītājiem, staļinisma arhitektūras tendences uzspieda spēji.

Literatūrā, raksturojot Padomju Savienībā no 30. gadu pirmās puses līdz 50. gadu vidum valdījušo arhitektūras stilu, tiek lietoti dažādi apzīmējumi – Staļina ampīrs, Staļina baroks, padomju nacionālais romantisms, neoklasicisma paveids u. c. –, jo šajā laikā arhitekti izmantoja ļoti dažādus vēsturisko stilu elementus. "Vadošais ir klasicisms, neoklasicisms, bet atrodami pat aizguvumi no gotikas. Atšķirība pastāv arī starp valstīm. Latvijā, piemēram, nav atrodams Staļina baroks," komentē mākslas kuratore un kritiķe Maija Rudovska, kura padziļināti pētījusi padomju laiku arhitektūru. Ņemot vērā šo dažādo stilu elementu izmantojumu, viņa iesaka lietot terminus ar plašāku nozīmi – Staļina, Staļina laika vai staļinisma arhitektūra.

"Rīgu vajadzēja pārveidot vēl dramatiskāk. Piemēram, bija iecerēts, ka, sākot no Akmens tilta, plašai joslai jāiet cauri Vecrīgai, jānojauc Brīvības piemineklis un tad maģistrālei jāturpinās pa tagadējo Brīvības ielu līdz Juglai. Šai šķērssvītrai pār pilsētu bija arī jāpāršķeļ vecais mantojums, jāiznīcina visa līdzšinējā struktūra," intervijā "Delfi" stāsta Rudovska. Ģenerālplānu lielākā daļa tika izstrādāta, balstoties uz Krievijas pilsētu pārbūves principiem, kuros valdīja regularitāte, simetrija un ģeometriska skaidrība, kas atbilda utopiskam dzīves un sabiedrības modelim. Vienlaikus tie absolūti nerēķinājās ar vēsturisko mantojumu

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!