Kā vienu no pašmāju industriālā dizaina vēstures nozīmīgākajām lappusēm noteikti jāatzīmē Latvijā ražotie transportlīdzekļi – reti kurš vidējās vai vecākās paaudzes pārstāvis nebūs braucis "rafiņā" vai rūcinājis ar kādu no mopēda "Rīga" vai "Delta" versijām. Vai šie braucamrīki tiešām bija mūsu rūpniecības "veiksmes stāsts", vai arī jābūt pateicīgiem 90. gadu "mežonīgā kapitālisma" pārmaiņu vējiem, ka šodien tie kļuvuši vien par entuziastu un kolekcionāru iekārotām pagātnes liecībām?
Mikroautobuss kā nepieciešamība, nevis dzīvesstila simbols
RAF stāsts aizsākās 50. gadu sākumā, meklējot risinājumu iedzīvotāju transporta nodrošināšanai. Sākotnēji Rīgas eksperimentālo automobiļu fabrikā neveiksmīgi centās konstruēt vieglo automobili, pēc tam pārorientējās uz krietni vajadzīgākajiem autobusiem. Autobusu katastrofāli trūka (visbiežāk cilvēkus pārvadāja kravas mašīnās uz soliem), un 1953. gadā Rīgas 2. autoremonta rūpnīcas cehā sāka izgatavot primitīvus koka karkasus, ko apšuva ar skārdu un uzstādīja uz Gorkijas autorūpnīcā ražotā kravas auto GAZ-51 šasijas (Rīgā nekādus tehniskos mezglus neizgatavoja). Gadu vēlāk uz šīs darbnīcas bāzes nodibināja Rīgas autobusu fabriku un sāka izlaist modeli RAF-251, kas vizuāli atgādināja vilciena vagonu uz riteņiem. Vēlāk to modificēja un pārdēvēja par RAF-975 un RAF-976.
Ja pirmie RAF markas autobusi nudien bija tehnoloģiski primitīvi "garāžas projekti", kuros dizainu drīzāk aizstāja konstruktīvi risinājumi, tad 50. gadu beigās līdz ar "atkušņa" vispārējo radošo un ekonomisko pacēlumu auga arī RAF vadības un inženieru ambīcijas. Par toreiz modernās mikroautobusa koncepcijas tik agrīnu nokļūšanu pašu mājās pateicību pelnījis toreizējais RAF galvenais konstruktors Laimonis Klēge. 1954. gadā Klēgi Ženēvas autoizstādē bija saviļņojis stilīgais "VW" autobusiņš "Type 2", ko šodien labāk zinām kā "Transporter".'
