Latvijas pēdēja pusgadsimta māksla absolūti nav iedomājama bez Birutas Baumanes glezniecības. Viņas māksla vienmēr bija brīva, tādā nozīmē, ka viņa pati spējusi noteikt robežas un cieši turēties pie saviem principiem.
Īsu brīdi apmeklējot Romana Sutas studiju un kara laikā mācoties Mākslas akadēmijā pie Valdemāra Tones, Jāņa Liepiņa un Ģederta Eliasa, Biruta Baumane zināmā mērā pārmantoja klasiskā modernisma tradīciju, lai to saglabātu un iznestu cauri visam padomju periodam, kad apsūdzība "formālismā" varēja dārgi maksāt.
Mākslinieces rokraksts, gan krāsu, gan formas izjūta, protams, nav reducējams tikai līdz vecākas paaudzes mākslinieku ietekmēm. Drīzāk to var meklēt viņas rakstura emocionālajā dabā, kas saasina dzīves uztveri, viņas kaislīgajā mīlā pret baletu un cilvēka ķermeņa kustību plastiku, kā arī nepārejošā interesē par franču kultūru.
Tāpēc Birutas Baumanes māksla ir brīžiem ekspresīva, skarbi vīrišķīga un izsmalcināta, patriotiska un caurausta ar fovistiski frankofilo garu, harmoniska un pretrunīga, kā pati dzīve. Mākslinieces gudrā, inteliģentā un vitālā pasaules uztvere izpaudās dažādos glezniecības žanros – gan ainavās, gan klusās dabās un aktos, bet portreti ieņem kādu atsevišķu vietu. Tie nav sterilie parādes portreti, bet personības un apstākļu gleznieciskā interpretācija.
Grūti latviešu mākslā atrast muzikālāku gleznu kā Birutas Baumanes "Liliomu". Mēs varam just mūzikas klātbūtni Johana Valtera vai Vilhelma Purvīša ainavās, bet šeit Imanta Kalniņa mūzika ieskanas galvā, tikko mēs izlasām gleznas nosaukumu. Gleznā patiešām ir viss, kas mums ir tik mīļš – gan pievilcīgais sliktais zēns Lilioms, gan kaislīga Muškātne, gan fragmentāri redzams viņai piederošais karuselis, kur zirgs un briedis, kā mēs zinām, vienmēr paliek brīvi.
1971. gadā Nacionālajā teātrī iestudēta ungāru rakstnieka Ferenca Molnāra luga jau sen kļuvusi par teātra klasiku. Cepure "katliņš" un strīpainais džemperis arī kļuva par absolūti ikoniski atpazīstamu tērpu, kas var pārvērst par Liliomu ne tikai Uldi Dumpi, Ģirtu Jakovļevu vai Kasparu Dumburu 2013. gada jauniestudējumā, bet šķiet, ka jebkuru vīrieti.
Interesanti, ka līdzīgs popkultūras kanons izveidojās tajā pašā 1971. gadā pēc Stenlija Kubrika filmas "Mehāniskais apelsīns", kur cepure "katliņš" un monoklim līdzīgas mākslīgas skropstas kļuva par brutāla anarhista Aleksa vizuālo ampluā. Protams, Lilioma un Muškātnes teatrālie tēli nebija Birutas Baumanes fantāzijas rezultāts, bet viņas glezna iemūžināja ne tikai kostīmus, bet dzīvus personāžus ar kaislīgām jūtām un traģisku likteni.