100 dārgumu mākslas muzejā: Borisa Bērziņa 'Mākslinieks un modelis'
Foto: Publicitātes attēli

Turpinot portāla "Delfi" un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) kopīgo projektu par 100 dārgumiem kolekcijā, kā 87. dārgumu eksperti piedāvā Borisa Bērziņa (1930 - 2002) 1985. gadā radīto darbu "Mākslinieka darbnīcā (Mākslinieks un modelis)".

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Boriss Bērziņš latviešu mākslā ienāca Padomju Latvijas laikā, kad mākslā valdīja sociālā reālisma doktrīna, kas pieprasīja figurālas gleznas ar izvērstiem sižetiem par tēmām, kuras ideoloģiskā vadība atzina par noderīgām.

Kopā ar laikabiedriem Edgaru Iltneru, Induli Zariņu, Ritu Valneri viņu uzskatīja par tā dēvētā "skarbā stila" veidotājiem. Tomēr Boriss Bērziņš gleznoja to, ko pats atrada par interesantu, neraugoties uz oficiālās vides kritiku un mākslas ideoloģiskajām tendencēm, un neiekļaujoties kāda viena stila striktos rāmjos.

"Es daru, ko es gribu, – visu laiku. Un es to nedaru speciāli, tā nav programma. Es negribu teikt, ka es peldu pa straumi, bet – es esmu straume," tā aforistiski savu darbu raksturoja pats mākslinieks. Un viņš neapšaubāmi bija tā "straume", kas savu ceļu meklēja visaugstākās mākslas sfērās. Tur, kur blakus atrodas gan Ticiāns, gan Leonardo, gan daudzi citi izcili meistari, kas Borisam Bērziņam vienlaikus bija gan skolotāji, gan kolēģi.

Un tā mēs varam iedomāties, ka starp pastāvīgiem krastiem tek mainīga upe. Mēs varam dot tai vārdu, bet tas neatturēs upi no izmaiņām. Tāpat ar Borisa Bērziņa mākslu, kuru bezcerīgi mēģināt noķert un definēt ar kādu stilistisko birku: pēc akadēmijas absolvēšanas viņu piedēvēja t.s. "skarbajam stilam", tad 60. gados, kad Bērziņa rokrakstā iezīmējas īpaši ekspresīva gleznošanas metode, spiežot krāsu svītriņas pa tiešo no krāsu tūbiņas – to mēģināja nosaukt par t.s. "tūbiņu" stilu, vēlāk, kad Bērziņš pietiekami radikāli izmainīja savas glezniecības stilistiku, no hipertrofēti pastoza triepiena pievēršoties gludi ieklātu, koloristiski tuvinātu laukumu kompozīcijām, kur liela nozīme ir līnijas pašvērtībai, sāka runāt par "Bērziņa brūno" krāsu.

Tomēr viena īpašība paliek nemainīga – Borisam Bērziņam bija unikāla spēja estētiski un filozofiski vispārināt un monumentalizēt visu, kam pieskārās – glezniecību, zīmējumu vai pašu mākslas darba tēmu. Sievietes tēls ieņēmis ļoti būtisku vietu mākslinieka daiļradē un, neizbēgami, ticis pakļauts maigi monumentalizējošam pieskārienam.

"Mani interesē it kā vienveidīga mugura, bet dažādās situācijās - pieslējusies pie krēsla, ieģērbta krūšturī, apģērbta. Tā pati muguras forma ir tik dažāda, ka nekad nav garlaicīgi to gleznot. Bez tam pleci, viduklis - forma nekad neatkārtojas. Ne tikai - apaļš, apaļš, apaļš, bet pats apaļums ir dažāds. Tas ir interesantākais un grūtākais. Uzzīmēt kailu muguru - tas ir par maz."

Skatoties uz darbu "Mākslinieks un modelis" mums jāmēģina nedaudz paiet pretī māksliniekam, lai saprastu un sajustu to ģeniālo spēli, kurai Bērziņš bija nodevies visas dzīves garumā. Tā spēle ir sarežģīta, vienreizēji interesanta un ļoti skaista, jo, kā teicis pats mākslinieks "Cilvēkam ir jāmācās, jāmokās, un tad kāds, lielāks par Dievu, beidzot iedod viņam "konfekti", lai viņš neraud, – gandarījumu. Un, lai viņš domā, ka tas ir viņš, kas to paveicis".

Šo un citus LNMM dārgumus tuvplānā varat aplūkot arī šeit, kā arī iepazīties ar tiem īpaši izveidotajā tematiskajā sadaļā - 100 dārgumu mākslas muzejā.

Tags

100 dārgumu Latvijas mākslas muzejā Boriss Bērziņš
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form