100 dārgumu mākslas muzejā: Džemmas Skulmes 'Tautas dziesma'  (1)

Atbildot uz "Padomju Jaunatnes" avīzes žurnālistes jautājumu: " Ar ko spilgtu jums iezīmējies 1969. gads?", Džemma Skulme pirmām kārtām minēja savu personālizstādi Rīgā - lai arī tajā notikumiem bagātajā gadā bija vairākas nozīmīgas izstādes, tostarp mākslinieces pēdējo sešu gadu darbu skate Mākslinieku savienības izstāžu zālē Maskavā. Tomēr ziņas par Rīgā notiekošo mākslinieces izstādi gan avīzēs, gan žurnālos bija pavisam skopas.

Vai varēja tā būt, ka dramatiskie un traģiskie, ekspresīvā manierē tvertie tēli, kas parādījās izstādē, ne tikai kļuva par iemeslu preses klusēšanai, bet arī par pamatu izstādes aizliegšanas draudiem?

Lai saprastu gleznas "Tautasdziesma" vēstījumu, jāatceras tā laika dzīves kontekstu. Svarīgākais 1968. gada notikums neapšaubāmi bija padomju karaspēka ieiešana Čehoslovākijā. Šis militārais iebrukums bija brutāla militārā spēka demonstrēšana, lai skaidri paustu centra attieksmi pret vietējās ambiciozās komunistiskās partijas reformu plānu un politiskās sistēmas liberalizāciju. Visradikālākā protesta forma pret šo barbarisko invāziju bija pašsadedzināšanās, ko izdarīja vairāki cilvēki visā pasaulē, tostarp arī Latvijā pie Brīvības pieminekļa. Kā par šo notikumu varēja reflektēt māksliniece, kurai arī dega dvēsele?

Tieši šādā "degoši emocionālā" kontekstā jāskatās uz zemē notriektu dziedošu tautumeitu Džemmas Skulmes gleznā. To, ka viņa dzied, mēs varam nolasīt tikai no gleznas nosaukuma. Attēlotais ir drīzāk sāpju kliedziens, noasiņojušai sievietei attālināti līdzīga, deformēta masa, kas nespēj neko citu kā izmisīgi kliegt un raudāt no neciešamajām sāpēm. Tas ir viens no tiešākajiem neoekspresionistiskas valodas formā izteiktajiem brutālās vardarbības ilustrējumiem Latvijas mākslā.

Neskatoties, ka attēlotās sievietes figūras vizuāla interpretācija ir tālu no tradicionālas realistiskas manieres, tomēr gan līnija, gan kaligrāfiskais otas triepiens, gan krāsas un kompozīcijas izteiksmība kalpo, lai radītu reālistisku attēlu – tikai ne ķermeņa, bet dvēseles. Var teikt, ka tā ir sāpju pārņemtas dvēseles ciešanu visadekvātākais tēlojums.

Protams, ka tādu interpretāciju mēs skaidri redzam šodien, atskatoties no zināmas distances un pavisam citas politiskās situācijas. Šeit arī parādās dubultās nozīmes skaistums, ka tautumeitas tēlam padomju cenzūras apstākļos, bija iespēja iznest uz saviem pleciem šāda veida protesta vēstījumu, kam "nešifrētā" veidolā parādīties publiskajā telpā bija gandrīz neiespējami. Kā tautumeita var nedziedāt, kad tuvojas 1970. Dziesmusvētku gads un Ļenina simtgadu jubileja?

Drīzāk tas izskatītos aizdomīgi, ja šī meitene kāda iemesla dēļ būtu klusējusi. Bet apmulsums, kas viņai rodas, sēžot 1969. gadā starp Prāgas notikumiem un Ļenina jubileju, neļauj dziedāt neko citu, ka dziesmu, kura drīzāk skan kā kliedziens.

Šo un citus LNMM dārgumus tuvplānā varat aplūkot arī šeit, kā arī iepazīties ar tiem īpaši izveidotajā tematiskajā sadaļā - 100 dārgumu mākslas muzejā.