Gleznošana ir meditācijas veids, kas cilvēku var atbrīvot no visa lieka un ļaut viņam palikt vienatnē ar savām domām un jūtām. Tā uztvēra mākslinieka profesijas būtību izcils latviešu marīnists, kā arī ainavu, žanra un klusās dabas meistars Eduards Kalniņš.
Iespējams, ka var uztvert dabu arī savādāk, bet to grūti iztēloties, skatoties, kā Kalniņa gleznās jūras klusums sarunājas ar gaisa trauslumu. Gaisa un ūdens brīnumaina dzidruma efektu māksliniekam izdevās panākt dzīvojot ciešā kontaktā ar dabu un īpaši ar jūru, kurai viņa daiļradē atvēlēta visnozīmīgākā vieta. Jūras raksturu viņš zināja ne pēc stāstiem vai Aivazoska gleznām, bet iepazinis to kā diplomēts kapteinis un pieredzējis burātājs, kurš vācot materiālus savai daiļradei, ja bija nepieciešams, varēja doties braucienā pa Atlantijas okeānu.
Kā Purvīša dabasskatu meistardarbnīcas audzēknis, Kalniņš skaidri apzinājās to milzīgu iespaidu, ko māksliniekam sniedz dabas studēšana plenērā. Arī pelēka krāsu gamma, kas tik raksturīga viņa glezniecībai, attīstījās tiešo dabas vērojumu rezultātā, pavadot rītus pie jūras, kad plīvo sidrabaina migla un iemirdzas debesis netveramā perlamutra pustonī.
Pie spēcīgiem iespaidiem, kas atstāja iespaidu Kalniņa mākslā, jāpiemin moderno beļģu glezniecību, kas pēc izstādes Rīgā 1927. gadā aizrāva toreiz vairākus jaunus māksliniekus. Tonāla ekspresīvi gleznieciska maniere bija jūtama Kalniņa darbos arī iepriekš, tāpēc var runāt nevis par atdarināšanu, bet drīzāk par veselīgu un atsvaidzinošu efektu, ko atstāja beļģu glezniecība uz topoša gleznotāja rokrakstu.
Viens no lielākajiem Eduarda Kalniņa panākumiem starpkaru laikā ir uzvara Mākslas akadēmijas Romas fonda pirmajā konkursā 1935. gadā. Gleznotājs kļuva par pirmo laureātu, piedevām arī vienīgo, kam laika sprīdī līdz Otrā pasaules kara sākumam palaimējās izmantot 3000 latu lielo stipendiju studijām Itālijā. Izsludinātajā konkursā, kurā sacentās divdesmit trīs pretendenti, Kalniņa lielizmēra figurālo darbu "Plostnieki" žūrija atzina par labāko.
Gleznā jūtami "pārkausēti" beļģiskie iespaidi, bet tas strādā lai panāktu iecerēto efektu. Pievēršanās žanriskajai kompozīcijai arī nebija nejaušība, jo mākslinieks jau akadēmijas gados neveidojās par "tīru" ainavistu, kurš izmanto cilvēku figūras kā mazsvarīgu stafāžu, bet eksperimentēja dažādos glezniecības žanros.
Laikabiedru kritika "Plostniekus" novērtēja kā vienu no augstākajām starpkaru perioda žanra glezniecības virsotnēm Latvijā u loģiski, ka tūlīt pēc konkursa Vilhelms Purvītis iegādājās gleznu Rīgas pilsētas mākslas muzeja krājumam. Bet Eduards Kalniņš ar iegūto prēmiju devās nodzīvot gadu Itālijā.
Šo un citus LNMM dārgumus tuvplānā varat aplūkot arī šeit, kā arī iepazīties ar tiem īpaši izveidotajā tematiskajā sadaļā - 100 dārgumu mākslas muzejā.