Foto: Edvards Grūbe. Zemeņu lauks
Turpinot portāla "Delfi" un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) kopīgo projektu par 100 dārgumiem kolekcijā, kā 85. dārgumu eksperti piedāvā Edvarda Grūbes (1935.) 1971. gadā tapušo gleznu "Zemeņu lauks".

Latviešu mākslinieku vidū ir pietiekami maz tādu gleznotāju, kuru darbu reprodukcijas var izraisīt asu, rūgtu un gandrīz fiziski neizturamu vilšanos. Bet tā tas dabiski notiek, šķirstot Edvarda Grūbes darbu katalogus. 

Šīs sajūtas rodas nevis tāpēc, ka tipogrāfija nespētu kvalitatīvi reproducēt kādus īpaši pielietotus mākslas paņēmienus, bet tāpēc, ka Grūbes krāsās un triepiena formā ir kaut kas tik pamatīgs un monumentāls, un tajā pašā laikā dabiski samērīgs cilvēka ķermenim, ka to oriģināli nepadodas samazināšanai vai cita veida reducēšanai.

Ja šobrīd ir kāds gleznotājs, kura darbos absolūti konkrēti un tai pašā laikā ar mākslas augstākās raudzes patiesumu un spēku var atrast tautas pamatu pamata, kultūras tradīcijas arvien jaunu atgādinājumu ar skaidri definētiem eksistences pamatsimboliem, tādiem kā māte un maize vai daba ar tās rudens veltēm, kā arī ar spilgtu spektra krāsu kontrastu uzplaiksnījumos izceltu zemes krāsu kolorītu, kuru mēdzam dēvēt par latvisku, – tad noteikti vispirms tiks minēts Grūbes vārds.

Glezna "Zemeņu lauks" ir ļoti liriska, krāsaini dekoratīva un ļoti latviska pēc savas būtības. Latviska tāpēc, ka šķietami abstraktā glezna, rūpīgāk ieskatoties, nemaz nav abstrakta, bet ir lakoniski un stilizēti attēlota ainava. 

Ainava veidojas kā kārtainā kūka: pamatnē ielikta zemeņu lauka aizēnotā daļa piesātināti tumši zaļos toņos, vidū uzmanību piesaista saulē izgaismotu zemeņu lapu masa priecīgi zaļi dzeltenīgā krāsā, kurai virsū nāk saputoti pelēcīgie mākoņi, pārklāti ar dzidri zilu debesu glazūru.

Ierāmēta starp masīviem koku stumbriem, ainava ievelk iekšā gandrīz fiziski kā vārti vai izbrīnītā skatītāja priekšā atvērtais logs.

Lauku dzīves skarbums, tiešums un tas, kas tur apkārt, nenoliedzami, ir viens no tiem impulsiem, kas iespaido Grūbes glezniecību. Viņš var gleznot diezgan nosacīti, bet dabas izjūta ir nenovērtējama. 

Tieši tas, ka trīs laukumi, kas nav sadomāti, bet gan radušies no ilgstošas un uzmanīgas dabas vērošanas, var dot īstu, dzīvīgu un emocionālu pārdzīvojumu, izceļ Edvardu Grūbi, padarot viņa darbus par nereproducējamiem.

Šo un citus LNMM dārgumus tuvplānā varat aplūkot arī šeit, kā arī iepazīties ar tiem īpaši izveidotajā tematiskajā sadaļā - 100 dārgumu mākslas muzejā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!