Okimono ir miniatūra skulptūra, kas kļuva populāra Edo perioda beigās, kad Japāna atvēra savas robežas citām valstīm un japāņu dzīvē ienāca vairākas pārmaiņas. Stilistiski un tematiski okimono izriet no necke griešanas mākslas. Japāņu tradicionālajam kostīmam nav kabatu, un nepieciešamās mantas nēsāja ap jostu. Funkcionāli necke kalpoja kā kareklītis - atsvars atslēgām, kastītei parfimērijai vai medikamentiem, rakstāmlietām un citiem ikdienā lietojamiem priekšmetiem.
Pieprasījums bija liels un no 17. līdz 19. gadsimtam necke griešanas tehnika, skolu stilistiskās atšķirības, kā arī tematu loks plaši attīstījās un sasniedza izcilu kvalitāti un dažādību.
19. gadsimtā eiropiešu kultūra, tostarp eiropiešu kostīms, kļūst arvien populārāks un tradicionālai sīkplastikai parādījās citas funkcijas, kā, piemēram, okimono, kas kalpoja kā presspapjē papīriem uz galda un arī priecēja īpašnieka un viņa viesu acis.
Ziloņkauls ir viens no griešanas materiāliem, ko izmantoja, lai izgatavotu necke un okimono. Ziloņkaulu importēja no Indijas un Dienvidāzijas, un tas bija ļoti dārgs, tāpēc meistari centās izmantot visu atvesto. Galvenais importēšanas mērķis bija sagādāt nepieciešamo materiālu plektra izgatavošanai japāņu tradicionālam mūzikas instrumentam koto. Visus pārpalikumus, parasti neliela formāta, izmantoja sīkplastikas izgatavošanai.
Japānas Meidzi periodā radītajā smalkā ziloņkaula okimono, kas datējama ar 19.gadsimtu - 20.gadsimta sākumu, ir ar izcilu tehnisko māku attēlots malkas nesējs, parādot gan tā laika ģērbšanās stilu, gan dzīvesveidu. Šis mākslas darbs veidots okimono zelta laikmetā (1880-1920), kad vislabāk var redzēt Austrumu tradicionālo tehnisko paņēmienu un Eiropiešu stilistisko saplūdumu. Kā sižets bieži tika izmantotas ainas no Japānas ikdienas dzīves un nodarbēm, smalki attēlojot dažādas detaļas.
Šo un citus LNMM dārgumus tuvplānā varat aplūkot arī šeit, kā arī iepazīties ar tiem īpaši izveidotajā tematiskajā sadaļā - 100 dārgumu mākslas muzejā.