100 dārgumu mākslas muzejā: Zaļkalna 'Cūka'  (72)

Kā zināms, Teodors Zaļkalns ir viens no mūsu nacionālās tēlniecības skolas pamatlicējiem un mākslinieks, kurš sevi apliecinājis gan kā izcils meistars vairākos tēlniecības veidos, gan kā patstāvīgs domātājs savos spriedumos par teorētiskajiem mākslas jautājumiem. Jāsaka, ka mākslas vēsture biežāk ir labvēlīga uzvarētājiem, un parasti mēs maz ko uzzinām par tiem, kam veiksme nav uzspīdējusi īstajā brīdī.

Piemēram, plašu publiku maz interesē, kā izskatījās Zaļkalna Rīgas Brāļu kapu izbūves projekts, kuru viņš 1922. gadā iesniedza konkursam, bet neuzvarēja. Tāpat daudzi nemaz nezina, ka arī vairāku Brīvības pieminekļu projektu konkursiem tika izstrādāti dažādi oriģināli risinājumi, un starp tiem bija arī Zaļkalna neīstenotais piedāvājums.

Starp realizētiem Zaļkalna darbiem vislabāk pazīstami figurāli memoriāli pieminekļi (piemēram, J. Poruka piemineklis Rīgas Meža kapos), kur sievietes tēla harmoniskā formu skaidrība sapludināta ar lirisku noskaņojumu.

Tomēr plašākas tautas uztverē Zaļkalns citu tēlnieku starpā izceļas, galvenokārt, ar pievēršanos animālijām. Neskatoties uz to, ka starp attēlotajiem dzīvniekiem bija gan jērs, gan trusis, gan kaķis, par īstu dzīvnieku karalieni latviešu tēlniecībā kļuvusi granīta cūka.

Šogad cūka, kas atrodas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā pamatekspozīcijā, svin savu 75. gada jubileju. Grūti noticēt, bet šķiet, ka joprojām šis darbs nav zaudējis savu pievilcību skatītāju acīs.

Zaļkalns ilgi un aizrautīgi studējis cūkas formas un apjomus gan skicējot ar zīmuli, gan fiksējot ar fotokameru. Ir saglabājušas vairākas fotogrāfijas, kur var redzēt mākslinieka mērķtiecīgu darbu meklējot visizteiksmīgākās formas un rakursus, jo kā viņš pats rakstīja "viņam derdzas un kaitina salonmākslas kultūra ar savām "smalkajām kaitēm". Patiešām, no salonmākslas ar jutekliskām sieviešu figūrām un puķu pušķiem šajā skulptūra nav nekā, kas varētu piesaistīt plašas publikas interesi. Bet paradoksālā kārtā interese ir. Šķiet, ka zināmu erotismu publika var saskatīt vai sajust ne tikai sieviešu gurnu vai kakla siluetu izliekumos, bet arī granītā atveidotas cūkas formās, kas savā laikā uzrunāja mākslinieku un Teodora Zaļkalna biogrāfu Kārli Baumani sevišķi izcelt " jūtīgi veidotās lielās, plūstošās sānu masas" un "ļoti izmeklēto muguras liekuma profilu".

Paliek ļoti svarīgs jautājums – kā mums šodien uztvert šo brīnišķīgo mākslas darbu? Vai tā ir amizanta skulptūra, kas pārsteidz un uzjautrina ar neparastu tēmas izvēli? Protams, ka pasaules mākslas vēsture cūkai nav ikonogrāfiski cēlas lomas, kuru būtu vērts iemūžināt akmenī. Daudz biežāk, piemērām heraldikā ,uz dižciltīgu dzimtu ģerboņiem tiek sastapta mežacūka, bet resnai mājas cūkai mākslā neapšaubāmi paliek tikai komiska loma. Toties skatoties uz Zaļkalna cūkas interpretāciju, neviens nevarētu pateikt, ka tas ir jautra rukša atveidojums granītā. Nē, drīzāk tas ir memoriālais piemineklis, tas ir kenotafs (piemineklis bez apbedījuma), tas ir kapu piemineklis Jorkšīras vai Landrases cūkai, tāpat kā cilvēkam. Vai tāda interpretācija šodien ir iespējama? Vai ir piemērots skatīties šo darbu no postmodernisma pozīcijām?

Zināms, ka 1939.gadā Zaļkalns sācis veidot jaunu Cūkas variantu ar pavēderes masu un galvu paceltu augšup un ausīm, kas nav nošļukušas, bet izslietas uz augšu. Ņemot šo variantu par pamatu, Zaļkalns iecerēja izcirst gaiši pelēkā Somijas granītā grandiozu monolītu un novietot Rīgas Centrāltirgū. Ja tas būtu īstenots, mūsdienās tā neapšaubāmi mainītu savu semantisku akcentu un kļūtu ne tikai par jauku tirgus simbolu kā mežacūka Florences tirgus laukumā, bet drīzāk par aptaukojušas patērētāju sabiedrības vērtību simbolu kā Džefa Kunsa glancētas popartistiskas skulptūras.

Diemžēl sameklēt pienācīga lieluma akmeni (solīdas pirts apmēros), kā arī palīgus lai realizētu savu visgrandiozāko projektu pilsētas vidē, Zaļkalnam toreiz tā arī neizdevās. Tāpēc vienīga granīta cūka saglabājot nesatricināmu mieru, stabilitāti, labestību, turpina sēdēt uz podesta Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, paužot lielu svētsvinīgumu un dzīves pamatīgumu kā "Straumēnu" poēma un nekož acī ar sabiedrības kritiku.

Visus iepriekš aprakstītos muzeja dārgumus var apskatīt portāla "Delfi" īpaši izveidotajā tematiskajā arhīva sadaļā šeit.