Kā pavisam svaigi iznākušajā pētījumā "Cenzētā māksla mūsdienās" raksta mākslas kritiķis Garets Hariss, šobrīd "cenzūra ir kļuvusi par svarīgāko tēmu" un "mākslinieki, muzeji un vēsturiski pieminekļi tiek "atcelti" nepārtrauktu kritisku debašu rezultātā, kurās tiek vērtēts to statuss un vērtība." Kritiķis uzskata, ka pandēmija, antiintelektuālu populistu valdību uzplaukums visā pasaulē un masu protesti pret diskrimināciju un nevienlīdzību, piemēram, "Black Lives Matter", ir būtiski mainījuši līdzšinējās perspektīvas un principus attiecībā pret mākslas uztveri.
Ja atgriežamies Latvijā, tad vēsturiskā griezumā politiskā cenzūra mākslā mūsu platuma grādos nav nekas unikāls un jauns – tā pastāvēja gan pirms pašas Latvijas valsts nodibināšanas, gan pirmās brīvvalsts laikā (visspilgtāk, protams, Ulmaņa autoritārā režīma laikā), gan arī turpmāko okupācijas varu laikā. Lai arī cenzūra bija aizliegta Satversmē, tas netraucēja pat agrīnās demokrātijas laikā, piemēram, ieviest aizliegto grāmatu un preses izdevumu sarakstu – Izglītības ministrijas komisija no 1927. gada publicēja "sēnalu un neķītrību literatūras" sarakstus ar izplatīšanai un tirgošanai aizliegtajiem izdevumiem.
Padomju okupācijas laikā gan tēlotājmākslā, gan literatūrā un kino lielākoties pastāvēja pašcenzūra, tāpēc skandālu ar darbu izņemšanu un izstāžu slēgšanu nebija daudz. Saprotams, ka ideoloģiskās cenzūras ietvaros tika aizvākti dažādi "buržuāziskās Latvijas" pieminekļi kā Annas Vērmanes obelisks Vērmaņdārzā. Par skaļāko atgadījumu noteikti saucama 1984. gadā Mākslas dienu ietvaros sarīkotās izstādes "Daba. Vide. Cilvēks" slēgšana, ko izraisīja austrumvācu komunistu delegācijas sašutums par izstādes saturu – vairāku desmitu tālaika mākslinieku provokatīviem darbiem.
Tāpēc šķietami paradoksāli, taču patiesībā likumsakarīgi pēdējo 10 gadu laikā skandalozi atgadījumi ar centieniem publiski nosodīt un pat atklāti cenzēt mākslinieku veikumu Latvijā piedzīvoti biežāk nekā drūmajos padomju perioda žņaugos, kad publisku skandālu nemaz īsti nevarēja būt.
