Atceros kādu projektu, kuru viņš īstenoja, iekāries virvēs, apgleznojot kādu Gotlandes klinti ar dabiskām, ūdenī šķīstošām krāsām, kuru uzdevums bija tieši tāds - lietus un vēja iedarbībā lēnām izdēdēt. Kaut kas viņu trenc šādos ciešos apskāvienos ar dabas pašvērtīgo varenību, stihijas pulsu. No malas skatoties, šķiet, ka gleznošana viņam drīzāk ir kā šo īpašo attiecību medijs, komunikācijas instruments daudz lielākā mērā nekā līdzeklis radīt gleznas - mākslas objektus. Kaut tas tomēr tā gluži nav, darbnīca ir pilna ar apgleznotiem audekliem, Zviedrijas akadēmija viņam atvēl savas greznās telpas biežāk nekā citiem saviem biedriem, kas liecina par nevīstošu cieņu, un arī uzdevumi, kurus viņš darbojoties izvēlas, ir absolūti gleznotāja uzdevumi. Jā, protams, Laris ir 30. gadu Rīgā tik populārā temperamentīgā mākslinieka un Itālijas mīlētāja Niklāva Strunkes dēls. Taču, lai arī takas Romā, kuras kapsētā zem latviskā, Lara rokām darinātā marmora jumtiņkrusta ar uzrakstu "Māksla ir mūžīga" atdusas Niklāvs, viņam labi zināmas, pateicoties ne vien tēvam, bet arī Zviedrijas akadēmijas piešķirtajām stipendijām, viņa ainava ir un paliek Ziemeļzemes krasts - Gotlande, Īslande.
Laima Slava: Kas nosaka izvēli gleznot tajā vai citā vietā? Vai ir bijuši impulsi, kas saistīti ar Latviju?
Laris Strunke: Tās pāris reizes, kad esmu bijis Latvijā, man nācās kārtot izstādes, es neesmu ticis ārā. Eva (Lara dzīvesbiedre, tēlniece Eva Lange - L. S.) vairākas reizes ir bijusi Pedvālē un jūsmo milzīgi, un saka man, ka vajadzētu braukt, bet... Latvijas ainavu es vēl neesmu atklājis.
Dabiski, ka motīvi ir nozīmīgi, un nozīmīgi ir, ko izvēlas. Jo izvēlas no miljarda iespēju. Bet neskatās jau ar acīm. Acis ir kā logs. Pa to skatās. Bet jāsaprot, ka redz ar smadzenēm. Tāpēc mūsu uztvere mainās.
Bet kas liek redzēt ar smadzenēm?
Ļoti nozīmīga lieta ir aptvert valodu. Ja var teikt, ka glezniecība ir valoda savā veidā, tad ļoti svarīgi ir atrast valodas pamatus. Un tas ir tas, kas nosaka, kādus motīvus tu atrodi. Bez valodas tas nekas nav. Bet ir motīvi, kas saskan, piemēram, ar taviem uzskatiem par glezniecību. Esmu dzirdējis sakām, ka valoda ved mūs, ne mēs valodu. Piemēram, pašreiz mēs lietojam vārdus. Vārdi eksistē, tādēļ mēs tos lietojam.
Bet vai nav sarežģīti - lingvistiski dzīvot divās valodās plus vēl valoda, kas ir krāsa, forma... Vai tur arī ir kādas sakarības - šajā valodu dažādībā? Piemēram, tagad mēs runājam latviski...
Bet joprojām tā ir valoda, vai ne? Un zviedriski - tā arī ir valoda. Un glezniecība - arī. Visas valodas ir līdzīgas, principi ir tie paši. Pastāv valoda kā tāda! Tā var būt sākums kaut kam. Arī vienam gleznotājam ir jāatrod gleznas gramatika. Un, ja tādas nav, tad neko neredz. Tikai priekšmetus.
Bet kādas ir attiecības šai valodas sistēmai ar dabu, kas tomēr ir lieta par sevi?
Es lietoju nosaukumu "Nogāze". Pirmais motīvs, ko es nesu sevī, ir no Gotlandes - ļoti liels līdzenums. Nezin no kuriem laikiem, kad Baltijas jūra bija kā ezers un tad atkāpās, radās ļoti mīkstas nogāzes, apmēram kā viļņi. Bet visa tā ainava ir galīgi atvērta. Varētu teikt, ka tie ir viļņi krastā. Es dzīvoju rietumu malā, bet, kad gribu gleznot, braucu turp, uz austrumu malu. Kā gleznotājs es varu gleznot debesis, varu gleznot ainavu. Bet te (rāda jūras virzienā) es nezinu, ko iesākšu. Jūra ir horizontāla - tur nekā nav. Tā mēdz skatīties. Bet, manuprāt, tas nozīmē, ka skatās uz dabu, nevis skatās ar gleznotāja skatu. Gleznas virsma, ar ko es strādāju, ir viss audekls. No viena stūra līdz otram. Ja es to gribu piepildīt, virsmu izmantot, tad es ceļu horizontālo ainavu vertikāli - tā, kā stāv audekls. Kad es izstādījos Austrālijā, redzēju aborigēnu gleznojumus. Viņi glezno tieši tā! Viņus dabasskati, kas svarīgi Rietumu tradīcijai, romantiķiem utt., neinteresēja, ko viņi ar tiem iesāktu? Viņiem vajadzēja atrast ceļu. Viņi lietoja tikai punktus - kur var ūdeni atrast vai ko tādu. Kā var izmantot zemi, vietu, pa kuru tu staigā. "Staigā" - tas ir pārāk vājš vārds. Vietu, kas ir nepieciešama vai pārdzīvota. Viens veids ir skatīties lejup. Un tad ir tā, ka tas, kas ir horizontāls, kļūst vertikāls, un es varu lietot visu gleznas virsmu. Visas 2007. gada ainavas ir tādā veidā tapušas. Tikai pašā, pašā augšā var mazliet nojaust, ka ir horizonts, ne vairāk. Bet formām ir robežas. Gleznotājam interesantākais nav skati, valodai skati nav vajadzīgi.
Navigācijas zīmēm un interjeriem nav šī telpiskā pārveidojuma.
Īslandē ir viena aiza, kur arī man atkrīt tā frustrācija celt visu augšā. Tāpat esmu gleznojis ūdenskritumu. Un tas ir tik brīnišķīgi, ka ainava nāk pretī. Bet vispirms tas ir jāierauga.
Kā attiecas uz gleznošanu šis tīri fiziskais process - slidošana, kāpšana klintī utt.?
Par fjelliem ir tā. Liela cīņa fiziski un smagums ir drausmīgs. Ko es redzu - tas ir tikai, kur es lieku kājas, lai nepakristu. Gandrīz tāpat, kad lien kaut kur. Turas ar rokām pie kaut kā, cīnās pa bluķiem. Pēc tam atklāju, ka ir gleznas, kur formas ir gandrīz kā pakāpieni. Tad es domāju, ka varbūt tas viss ir saglabājies ķermenī, kāda atmiņa.
Motorika?
Jā, taisni tā! Es nekad neesmu domājis, ka motorika būtu mans motīvs, bet man likās savādi, ka tad, kad es gleznoju, tas parādās. Esmu gleznojis trepes - tad tas ir vienkāršāk. Bet arī tad, kad negleznoju trepes, - tāda rāpšanās. Ir daudz sapņu bijuši, ka ir aiza, es krītu, nekrītu - ir briesmas. Man liekas, tas ir tāds arhetipisks sapnis. Es varu redzēt to, kā es gleznoju ainavu, to rāpšanos - no vienas formas uz otru. Un tad jādomā, cik augstu bija tā mala, pie kuras es turējos, lai nekristu lejā... Var teikt, ka tam sapnim nav nekāda sakara ar to, ko es gleznoju. Bet ar mani ir. Un ar glezniecību.
Gleznu nosaukumos ir datumi. Vai tas nozīmē kādus īpašus pārdzīvojumus, kas ar tiem saistās?
Man galīgi nepatīk datumi - es aizmirstu visu ko, skaitļi vispār man nepatīk, tā ka datumi ir tas beidzamais, kas mani var interesēt! "Navigācijas" pirmā glezna radās, kad es slidoju uz jūras lediem. Zīmes trīsstūris guļ tur, sniegā, tepat ledu var redzēt, un es ēdu sviestmaizi un piepeši to ieraugu. Jo neredz jau arī to, kas ir acu priekšā. Tas ir brīnums, ja kaut ko ierauga! Tad es sāku to gleznot. Dabai tuvākajā gleznā ir koku stumbri un nogāze. Man radās ideja: ņemt to pašu motīvu, to pašu formātu un to pašu tehniku. Cik ilgi es varu tā gleznot? Kaut kam ir jānotiek. Manī. Ja es nemainu neko, tad maiņai ir jānotiek manī. Parasti cilvēks pats nemainās, tikai maina motīvus. Tā nu atkārtojās, atkārtojās, atkārtojās un - pamazām kaut kas manī notika un notika arī gleznā. Viss projekts bija tamdēļ, lai kaut kas notiktu manī, nevis lai dabūtu kādas divsimt gleznas par to pašu. Es ilgi domāju, ka tā ir tik personīga lieta, nevienam to nevaru rādīt. Bet tad es parādīju, un man teica - tas tev ir jāizstāda! Sāku meklēt telpu. Darbu bija daudz, un visas lielākās telpas Stokholmā bija aizņemtas. Es negribēju gaidīt. Gadās, ka kāds atsakās un laiks atbrīvojas, un tā notika - atbrīvojās fantastiska galerija ar paviljoniem un milzīgiem kokiem pašā galerijā (un skudrām)! Lielākās telpas vidū bija liepa. Ļoti sarežģīti iekārtot, bet tā izrādījās pati piemērotākā telpa, jo tos darbus es nekad nevarētu rādīt akadēmijā. Kad sakārtoju grāmatu Navigiera, tad pieliku datumus, lai gleznas atšķirtu citu no citas. Un tas izrādījās ļoti labs, dabisks sakārtojums. Kad liku hronoloģiski - problēma, kā sakārtot, atkrita. Un nemaz nekļuva sliktāk. Tas, kas notiek ainavā - ritms un kustība -, vairāk vai mazāk ir tik līdzīgi, ka domāju - nevajag meklēt kādu īpašu nosaukumu. Un tā nāca datumi.
Tātad aiz katras no šķietami abstraktajām kompozīcijām ir tieši dabas piedzīvojumi un pārdzīvojumi. Bet ko no tādas ābeles, kura, kā es saprotu, te ir zīmēta, var paņemt?
Visu! Ābolus... Ha, ha!
Nu labi...
Nozīmīgu formu, kas pašam arī ir jāatrod. Man ir jāzina, kā ābele izskatās. Nevis pieņemts uzskats, ka ābele ir TĀDA. Bieži vien tādā veidā nedomā. Es skatos - zari. Lapotne. Kad uzkrīt sniegs - vienā pusē tas nogulstas tādā veidā. Tad es to zinu. Nekas jau nav plakans. Mēs bieži vien tā redzam. Bet, ja sāk skatīties, un kas mani interesē kā gleznotāju - tā ir forma. Var teikt - kā ķermenis. Nevis tikai kā piparkūka. Katram cilvēkam ir sava forma. Bieži vien neredz, nezin un nedomā par to. Piemēram, ja skatās spogulī, tad redz sevi plakanu un nedomā, ka lielākais atstatums dziļumā ir tas, ko pats nemaz nezina. Šī pretskata virsma ir daudz mazāka nekā pārējais. Gadās, ka, portretu aplūkojot, redzi, ka gleznotājs nav pārdzīvojis to dimensiju, kas ved dziļumā. Un tas pats ir ar ābeli. Varu teikt arī vienkāršāk. Koku var redzēt kā tēlu, kā skulptūru.
Bet kā tad to var pārvērst plaknē?
Ja mans motīvs ir telpa un man tā jautā, tad es saku - tas ir noslēpums! Noslēpumiem arī ir jābūt! Glezniecība ir paradokss - tāpat kā valoda. Kad mēs sakām "maize", tad ir M un A, un I, un Z, un E. To nevar ēst, tie ir tikai pieci burti. Nav lielākas abstrakcijas par valodu! Par to neviens nedomā.
Cik es saprotu, tad telpa ir tāds mākslinieka iekšējs uzdevums. Vai skatītājs uztver telpu vai ko citu, tā laikam ir viņa darīšana?
Katram skatītājam ir sava taisnība. Man kādreiz bija viena skatītāja, kas visur redzēja suņus. Nu, tā viņa redzēja! Katrs cilvēks nosaka savu uztveri par ārpasauli. Visos līmeņos: to, ko redz, ko uztver, ko neuztver. Un tas viss ir materiāls. Bieži vien domājam, ka īstenība ir tāda, kā mēs viņu uztveram. Bet tā jau nav. Viss, ko kāds saka, attiecas tikai uz tā cilvēka uztveri. Tas nav par gleznu.
Bet tagad atskatoties - kas nāk atmiņā, kad raugies uz kādu no darbiem? Uzdevumi, sajūtas?
Ka viens neiespējams uzdevums ir ticis izdarīts!
Vairāk lasiet vizuālās mākslas žurnāla "Studija" 2008.gada jūnija-jūlija numurā!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
