Protams, ne katra diena viņiem ir tik blīva notikumiem kā šī, bet, ņemot vērā, ka ar Artūru tikāmies dažas dienas pirms viņa lidojuma uz ASV, māksliniekam bija jāpaspēj veikt daži organizatoriski darbi.
Dienu sākām ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja apmeklējumu, kur Artūram un Danielai 20. gada novembra beigās plānota izstāde. Viens otru papildinot, veicot mērījumus un daloties idejām, mākslinieki mēģināja vizualizēt, kā varētu pēc iespējas pilnīgāk izmantot skaisto muzeja Kupola zāli. Jautājot, vai Artūrs var mazliet ieskicēt topošās izstādes koncepciju, viņš atklāj: “Šajā zālē pirms 2,5 gadiem bija Jura Boiko izstāde “Sāls kristāli”. Man viņa darbi vienmēr ir patikuši, konkrēti viņa neuzspiestais garīgums. No tās izstādes izrietēja ideja - viņam ir tie baltie kristāli, man savukārt tas melnais. Gribēju uztaisīt pretmetu. Uzzināju, ka viņam izstādes vajadzībām tika izveidota āderu karte, kuru arī vēlētos izmantot šai izstādei. Nosaukums pagaidām ir “Psihopompa piedzīvojumi zemē bez dvēseles”. Psihopomps ir būtne jeb gids, kurš pārnes dvēseles no šīs pasaules uz otru, bet jautājums ir - ko psihopomps dara brīdī, kad vairs nav to dvēseļu? Instalācija plānota kā viņpasaules atveids.” Jautājot, kāda loma šajā izstādē būs Danielai, viņa pārliecinoši atbild: “Es būšu tas psihopomps!” Telpās uzkavējāmies kādu pus stundu, Virtmanis uztaisīja pāris skices, veica telpu parametru mērījumus, Daniela pētīja kupola konstrukciju, iztēlojoties, kā to varētu apgūt performancē. Mazliet aprunājāmies ar LNMM direktori Māru Lāci un kuratori Ievu Kalnaču un dodamies tālāk.
Pa ceļam uz nākamo pieturpunktu, runājam par mākslas vidi un iespējām Latvijā. Artūram un Danielai ir daudz ideju projektiem, pie kuriem viņi vēlas strādāt kopā. Vēl pavisam nesen varēja vērot viņu uzstāšanos Rīgas cirka Jaungada sagaidīšanas pasākumā “Balkānu kāzās”, kur mākslinieku pāris uzstājās ar performanci “Fly away bride”. Viņi gan īpaši nekautrējas ar “priekšnesumiem” uzstāties arī publiskos pasākumos, kuros Daniela izrāda savus akrobātiskos trikus. Ļoti spilgts un teatrāls (vārda vislabākajā nozīmē) pāris, kuram patīk būt uzmanības centrā.
Nākamais pieturpunkts - radio NABA, kur raidījuma “Subjektīvie mērījumi” ietvaros Ieva Nagliņa intervēja Virtmani. Runāts tika par aktuālajām izstādēm, topošajiem projektiem, par mākslinieka sūtību un ideju rašanos.
Galerijā “Bastejs” līdz 29. februārim skatāma Artūra Virtmaņa personālizstāde “Saule nezin, cik tā tumša/šīs pasaules putekļos”, kas arī bija nākamā pietura. Virtmanis mazliet piekoriģēja ekspozīciju un aprunājās ar galerijas īpašnieci Baibu Morkāni par mākslas mesi “Volta New York 2020”. Virtmanis par šo izstādi stāsta: “Ideālists Rainis un dekadenti pesimistiskais amerikāņu filozofs Jūdžins Takers (Eugene Thacker) – iespējams, ir dīvaina kombinācija, taču šoreiz tieši tāda veida atsauču tiltu būvēju ar saviem darbiem. Un šis ir turpinājums maniem eksperimentiem ar nepastāvīgiem, īslaicīgi pastāvošiem mākslas darbiem, kas pirms dažiem gadiem aizsākās “Drawing Center” eksperimentālās programmas “Open Sessions” ietvaros. Manā gadījumā “putekļi” ir ne tikai metafora, bet vienlaikus arī spēle ar putekļiem burtiskā nozīmē - ogli un tās atstātajām pēdām uz baltās papīra virsmas. “Šīs pasaules putekļos” ir pārfrāzējums par filozofa Takera melanholiskajām meditācijām - par pasauli apokalipses priekšnojautās. Rainis turpretī runāja par kāda idealizēta, augstāka stāvokļa iespējamību. Lūk, starp šīm divām galējībām es velku melnu, trauslu līniju… Monumentāls ogles zīmējums ar īsti nenosakāmas milzu figūras attainojumu varētu pārstāvēt Raini - kalns, kas, kā šķiet, lūkojās virzienā tālu prom no mums… Tumšie, amorfie, gandrīz tikai tukšumu attainojošie grafikas darbi pārstāv Jūdžinu Takeru. Melna lode vai disks - kā negatīva saule - ir hibrīdforma, kas pastāv starp abiem domātājiem. Kaut kur tur pa vidu esam mēs un viss pārējais…” Virtmanis ir padziļināti nodarbojies ar entropijas izpēti, tās saistību ar laiku un lietu mainību, pieminot, ka zīmējumi ir nesaglabājami, mūžīgi un mainīgi vienlaikus.
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls” vēl līdz 23. februārim skatāma Latvijas Laikmetīgās mākslas centra organizētā izstāde “Nenorunātās tikšanās”, kas veltīta zinātniskās fantastikas žanra ietekmei mākslas teritorijā, ietverot gan vēsturisku izpēti, gan nākotnes scenārijus. Noteikti viens no fotogrāfētākajiem un vizuāli iespaidīgākajiem darbiem izstādē ir Artūra Virtmaņa darbs “Šī universa putekļos” - iespaidīga bumba, kas pie sienas piestiprināta ar melnu celtniecības līmlentu. Vēlāk noskaidroju, ka izmantots gandrīz kilometrs līmlentas.
Instalācija “Šī universa putekļos” ir Virtmaņa vairāku gadu eksperimentu rezultāts. Kā minēts LMC izdotajā katalogā: “(..) tas ir mēģinājums iezīmēt punktu, kurā tumšas, kosmoloģiskas nākotnes projekcijas saplūst ar apokaliptiskajām vīzijām, kas gadsimtu gaitā pavadījušas mūsu civilizācijas attīstību. Virtmani interesē telpa, kur sastopas zinātniskās spekulācijas, metazinātne un zinātniskās fantastikas popkultūra. Darbs netieši norāda uz formām, kas varētu iederēties zinātniskos un tehnoloģiskos eksperimentos vai, ja izraugāmies metafizisko virzienu, protoreliģiskos rituālos.”
Izstāžu zāles “Arsenāls” ekskursijā Virtmanis interesentiem pastāstīja vairāk par darbu, atklājot, ka pats to uztver kā distopiskas pasaules pielūgsmes objektu.
Pēc intensīvas kultūras programmas dodamies pusdienās, kuru laikā runājam par darbiem, idejām, karjeras sākumu un turpinājumu: “Ja tā godīgi, būt par mākslinieku ir lāsts, ar ko mēs jau piedzimstam. Nevienu brīdi nebija pārdomas kļūt par ko citu. Ja bez lieliem sirdsapziņas pārmetumiem es varētu sevi nodot tagad, neradot mākslu, tad to bērnu, kas gāja uz kursiem vakaros, lai iestātos mākslas skolā, negribētos pievilt. Mamma (Vija Virtmane - P. L.) gan teica bērnībā, ka māksliniekiem ir grūta dzīve, bet kāds tad man bērnībā var veidoties priekšstats par to. Ko nozīmē “grūta dzīve”, ja ir sava darbnīca?” (Smejas)
“Kādreiz ļoti izbaudīju laiku darbnīcā, bet ātri vien sapratu, ka man patīk mijiedarbība ar cilvēkiem, ārējiem apstākļiem un telpu, lai veidojas performatīvs raksturs. Man darbi nekad netiek darbīcā pilnībā pabeigti, tie pabeigtā formā manifestējas tikai izstāžu telpā. Pavadīt laiku klusumā savā darbnīcā bieži vien ir ļoti mokoši,” Virtmanis atklāj.
Jautājot, vai viņam ir svarīgi, lai skatītājs uztver mākslas darba vēstījumu, atbild: “Ideālā gadījumā mākslas darbs ir mašīna, kas ģenerē idejas. Gribētu, lai mākslas darbu skatītājs uztver bez apraksta un, ja patīk, tad lai arī izlasa koncepciju. Es nekad neesmu nevienam mēģinājis uzspiest sava darba ideju, jo bieži vien es pats to nezinu. Es varu runāt par to, ko esmu domājis vai kādas bijušas intereses darba tapšanas laikā, bet izvairos no viennozīmīga skaidrojuma - ne tā mana darīšana, ne tiesības kaut ko uzspiest. Pietiek ar to, ka es savu darbu jau uzspiežu pasaulei, kur nu vēl tā interpretāciju.”
Informācijai, kas atrodama par Artūru Virtmani internetā, bieži vien turpat pievienots - “Ņujorkā dzīvojošs mākslinieks”. Jautājot, kāpēc, viņaprāt, tas tiek īpaši izcelts, Virtmanis smejoties atbild: “Droši vien tā iemesla dēļ, ka nevar pirmajā teikumā rakstīt, ka esmu absolvējis kādu no Latvijas Mākslas akadēmijas nodaļām. Uz Ņujorku pārcēlos jau 1996. gadā, akadēmiju tā arī nebeidzis.
Jautājot, kā atšķiras mākslinieka ikdiena Ņujorkā un esot Latvijā, viņš atbild: “Pirmkārt, Ņujorkā man ir sava darbnīca Ņūdžersijā, otrkārt, kad esmu Ņujorkā, tad regulāri tieku piesaistīts projektiem Džordža Cipina darbnīcā, kur top scenogrāfija lielākajām Brodvejas mūziklu izrādēm, Eiropas teātriem un operām. Mums ir izveidojusies diezgan cieša sadarbība jau kopš 1999. gada. Man nav sajūta, ka būtu kaut kur baigi tālu ticis, bet ideju man darbiem netrūkst, pat tieši pretēji - to ir par daudz!”
Atgādinām, ka Artūra Virtmaņa darbu “Šīs pasaules putekļos” izstādes “Nenorunātās tikšanās” ietvaros līdz 23. februārim var apskatīt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls”. Pēc izstādes noslēguma izstāžu zāli “Arsenāls” slēgs rekonstrukcijas darbu dēļ.
Savukārt galerijā “Bastejs” Artūra Virtmaņa personālizstāde “Saule nezin, cik tā tumša/šīs pasaules putekļos” skatāma līdz 29. februārim.