Veļu laikā daudzās pasaules valstīts par tradīciju kļūst Visu svēto dienas priekšvakara svinēšana, kura ietvaros notiek maskarādes, bērniem, jauniešiem un arī pieaugušajiem pārģerbjoties par dažādiem izdomātiem tēliem un mošķiem.
Piedāvājam ieskatīties astoņās pazīstamu mākslinieku gleznās, kurās atainoti dažādi nezvēri, ķēmi un baismekļi.
Heinriha Fisli 'Murgs'
Salvadora Dalī 'Kara sejas'
Izcilā sirreālisma meistara Salvadora Dalī glezna "Kara sejas", kas pabeigta 1940. gadā, sasaucas ar Spānijas pilsoņu karu.
Dalī sacījis, ka šī esot vienīgā viņa glezna, kurā varot redzēt viņa plaukstas nospiedumu, vēsta "Saatchi" mākslas galerijas blogs "Canvas". Nospiedums atrodas audekla labās puses apakšā.
Odilona Redona 'Ciklops'
Edvarda Munka 'Vampīrs'
Pats mākslinieks – norvēģu gleznotājs Edvards Munks – šai 1893. gada gleznai devis citu nosaukumu, proti, "Mīlestība un Sāpes", taču mākslas vēsturē tā pazīstama kā "Vampire".
Munks atsacījies padziļinātāk skaidrot gleznas nozīmi, bet daudzi pētnieki, kas veicinājuši gleznas nosaukuma maiņu, tajā saskatījuši sadomazohistiskus motīvus.
Hieronīma Bosha 'Pasaulīgo baudu dārzs'
Zināmākais no nīderlandiešu gleznotāja Hieronīma Bosha (jeb Hieronīma Bosa, arī – Boša) darbiem ir aptuveni piecpadsmitā gadsimta beigās un sešpadsmitā gadsimta sākumā radītais triptihs "Pasaulīgo baudu dārzs".
Boshs (īstajā vārdā – Jorens Antonīss van Ākens) ir bijis īpaši nozīmīgs iedvesmas avots sirreālisma māksliniekiem. Viņa gleznās attēlotās brīnumainās būtnes šķiet valdzinošas un biedējošas arī mūsdienās un nereti rotā grāmatu vai mūzikas albumu vāciņus.
Triptiha "Pasaulīgo baudu dārzs" trešā daļā redzama elle, kurā daudzo neradījumu vidū ir arī cilvēkveidīga būtne ar putna galvu, ko mākslas vēsturē mēdz dēvēt par Elles princi, kas notiesā grēcīgos cilvēkus. "Pasaulīgo baudu dārzs" ir didaktiska rakstura darbs, kurā skatītājis tiek brīdināts par uzdzīves ļaunajām sekām.
Fransisko Goijas 'Saturns'
Salvatora Rosas 'Svētā Antonija kārdināšana'
Baroka laika Itālijas gleznotājs Salvators Rosa 1645. gadā radījis vienu no stindzinošākajām "Svētā Antonija kārdināšanām", kas glezniecībā ir izplatīts motīvs.
Gleznā-vīzijā attēlotā būtne ir kaut kas pa vidu starp skeletu, cilvēku, nezvēru un pterodaktilu, padarot to par, iespējams, biedējošāko Baroka briesmoni.
Jaņa Rozentāla 'Melnā čūska'
Arī latviešu glezniecībā atrodami lielmeistari, kuru darbos atainoti briesmoņi. Viens piemērs ir šā gada jubilārs – Janis Rozentāls.
Rozentāla 1903. gada glezna un tajā atveidotā būtne balstīta latviešu tautasdziesmā. Paraksts gleznas rāmī vēsta: "Melna čūska miltus mala/ Vidū jūras uz akmeņa./ Tos būs ēst tiem kungiem,/ Kas bez saules strādinaja."
