Viena no pamatfigūrām Latvijas profesionālajā mākslā ir tēlnieks un pedagogs Emīls Melderis (1889–1979). Domājot par aizgājušo un aizejošo laiku, mākslinieka jubilejas gadā būtiski ir atgādināt par vecmeistara daudzveidīgo radošo sniegumu, kā arī parādīt sen neredzētus vai nekad agrāk neeksponētus Emīla Meldera tēlniecības darbus no dažādiem daiļrades posmiem. Izstādē apkopots plašs materiālu klāsts – ģimenes īpašumā un citās kolekcijās esošie darbi, grāmatu ilustrācijas, zīmējumu skices, pieminekļu fotoattēli un mākslinieka personīgās lietas, raksta mākslas zinātniece Gundega Cēbere.
Emīlam Melderim bijusi neatsverama nozīme latviešu tēlniecības tektoniskās uzbūves principu tālākvirzīšanā, pamatošanā un izkristalizēšanā. Mākslinieka izcilākie darbi tapuši periodā no 1921. līdz 1941. gadam. Meistara plastika attīstījusies no izteikti konstruktīvām formu uzbūvēm līdz plastiski mīkstinātas virsmas veidojumiem, pamatā saglabājot stingru masu tektoniku.
Mākslinieks īpaši izcēlis atveidoto personu garīgo pasauli, viņam tuva arī lauku dzīves tematika. Emīls Melderis teicis: "Tēlniecībā jāizšķir divi motīvi – literārais un plastiskais. Sameklēt literāro motīvu tēla idejiskajai pusei ir vieglāk – žanra kompozīcijām to var noskatīt dabā, arī nopietnai ģīmetnei pamatā ir literārs motīvs vai posms no biogrāfijas. Grūtāk ir ar plastisko motīvu. Ja dabā spētu redzēt ne tikai literāro, bet arī plastisko motīvu, lietas būtu ļoti skaidras. Kaut arī ir parasts dabu studēt, var nepaveikties, jo dabā materiāls ir bez mērķtiecības. Atrast tajā plastisko motīvu – tā ir liela prasme."
Paralēli radošajam darbam Emīls Melderis bijis iecienīts un mīlēts pedagogs Latvijas Mākslas akadēmijā: "Esmu varējis ik rītus piecos celties un agrajās rīta stundās strādāt darbnīcā. Tad gāju uz akadēmiju, kur ir aizritējušas manas dienas, mūža lielākā daļa. Vai pedagoga darbs devis gandarījumu? Neapšaubāmi, jo vienmēr esmu bijis kopā ar jaunajiem, uzklausījis viņu domas, un tas man palīdzējis būt kopā ar laikmetu."
Emīls Melderis dzimis 1889. gada 27. maijā Valmieras apriņķa Rencēnu pagasta "Speļģos", miris 1979. gada 29. aprīlī Rīgā, apbedīts 1. Meža kapos. Zīmēšanu mācījies pie Teodora Ūdera Valmieras pilsētas skolā (1901–1907), Venjamiņa Blūma Rīgas zīmēšanas un gleznošanas skolā (1908–1909), Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Sanktpēterburgā (1909–1915), zināšanas papildinājis Parīzē (1922–1923, 1928).
Emīls Melderis strādājis Valmieras Tautas augstskolā par veidošanas klases vadītāju (1919), Rīgas Tautas augstskolā par Tēlniecības studijas vadītāju (1930–1931, 1933–1934) un Latvijas Mākslas akadēmijā par Zīmēšanas katedras vadītāju (1940–1941, 1944–1979) un Tēlniecības katedras vadītāju (1945–1946, 1958–1971), profesors (no 1947. gada).
Bijis Rīgas mākslinieku grupas biedrs (1930–1938), Latvijas Mākslinieku savienības biedrs no 1944. gada. Apbalvots ar Kultūras fonda godalgu (1928), medaļu "Par izcilu darbu" (1956), Darba sarkanā karoga ordeni (1971), bijis LPSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks un LPSR Tautas mākslinieks (1964).
Izstādēs piedalījies no 1919. gada. Strādājis stājtēlniecībā un monumentālajā tēlniecībā, darinājis medaļas un zīmējis grāmatu ilustrācijas. Mākslinieka darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Latvijas Mākslinieku savienības muzeja, Tukuma muzeja krājumā, kā arī privātajās kolekcijās.
